Tā, protams, nebija laba ideja.
Es zināju, ka viņš salīdzina ar to, kā bija agrāk, un ar visām citām, ar ko jebkad gulējis. Tas vienkārši bija viņa dabā. Es nevarēju atslēgt neveiklības sajūtu.
Pēc tam es apvēlos uz vēdera un pārvilku pār muguru baltu palagu. Baltā ir tukša krāsa.
Viņš sameklēja pie gultas lielu stikla pelnutrauku, aizsmēķēja divas cigaretes un pasniedza vienu man. Smēķējot viņš uzmeta man pāris domīgu skatienu.
-Kāpēc tu to izdarīji?- D. iejautājās piesmakušā balsī.
-Tāpēc, ka es to nekad nebūtu darījusi- atbildēju bez izteiksmes, pastiepdama roku un nobirdinādama pelnus.
-?
-Mani reizēm pārņem spēcīga vēlme nebūt par sevi- tā ir bijis vienmēr, cik es sevi atceros. Un reizēm tādos brīžos esmu gatava izdarīt jebko, lai to īstenotu. Jebko diametrāli pretēju sev, pat ja tas nav nekas labs. Varbūt tas ir mans veids, kā tikt pie kaifa. Izkāpt no sevis- tā ir tāda savāda sajūta- it kā es lidinātos, nē, drīzāk planētu gaisā. Un gaiss sastāvētu no biezas, praktiski necaurredzamas miglas. Un es nojaustu, ka apakšā ir zāle, pilna agra vasaras rīta rasas.
-Es no tā neko nesapratu- viņš novilka.
-Es nemaz negaidīju, ka tu sapratīsi- vienaldzīgi atbildēju.
Viņš savilka seju skeptiskā izteiksmē. Es nelikos ne zinis.
Kad biju izsmēķējusi cigareti, pie gultas uz grīdas starp nomestām drēbēm izraku somu un izvilku no tās savu moleskine piezīmju grāmatu. Atzīmēju tajā mūsu sarunu, kamēr tā vel nebija paspējusi pagaist no manas galvas.