Saule šeit ir blāva un nespodra, un gaisma pār pilsētu krīt kā caur taukainiem pirkstiem apgrābstītu glāzi. Gaisā plīvo putekļi un smiltis, un sauss tuksneša vējš pa ielām dzenā atkritumus, liekot tiem blandīties tukšā un haotiskā dejā, kas reizēm hipnotizējoši aizrauj līdzi skatienu.
Eju pāri ielai, un pēkšņi mans skatiens saduras ar pretimnācēja. Viņam ir tumši brūni, nevērīgi izpūruši mati, biezas uzacis un lielas, gaiši zilas acis. Kad mēs paejam viens otram garām, mēs pagriežamies un atskatāmies. Piepeši man galvā iesitas dzīves saldi rūgtā garša. Kā mīlas hormons vai vēnā ielaists opijs. Tas ir nenovēršami. Tu vienmēr nēsā sevī kaut ko, kas ir kā neuzdīdzis asns, neaizmeties auglis.
Manas smadzenes atkal paverdzina baltie plankumi. Jaunākais no tiem ir plašs kā Atlantijas okeāns. Nevar būt ne runas par to, kas es varētu sazīmēt tā krastus. Es tikai pieturos pie grāmatplaukta, lai nenokristu. Sajūta, ka nezini, kuru kleitu tev vajadzētu šodien uzvilkt, ir atbaidoša. Es, protams, ar to domāju dzīvi. Un, kad attopies deju zāles vidū ar cilvēkiem visapkārt, un skaidri redzi, ka apģērbs ir nepiemērots, un tu vispār neatceries, kā te nokļuvi, tad tu pārstāj būt cilvēks. Tu pārslēdzies uz telpas režīmu. Kā spēlējot datorspēli, tu vadi savu ķermeni ļoti uzmanīgi, rokās žņaudzot automātu. Nekas cits jau neatliek. Ir tikai viens būtisks jautājums- kāda pašlaik ir mana adrese? Uz ielas palikt taču nevar.
Sienas neko nesaka. Neko nesaka arī skapji, virtuves iekārtas, krēsli, galdi, griestu baltums. Uz palodzes nedejo baloži un nesitas lēnas lietus piles. Tikai rūsgana saule lēni guļ uz manas dzīves. Man nav, kur iet, ir svētdiena. Pirkstos kafijas krūze un tukšums logā. Drīz es atkal attapšos uz kāpnēm vējā pie kādas svarīgas ēkas ieejas durvīm, un būs ikdiena, paskatoties apkārt, es ieraudzīšu tikai to.
Es laikam pārāk ilgi gulēju. Šopēcpusdien pamodos un neko daudz nespēju atcerēties. Uzcēlos no gultas, iesaitējos halātā un šļūcu pa dzīvokli, meklējot savas nenodzīvotās dienas, bet nekā neatradu. Ieskatījos spogulī un jutos pārsteigta- man pretī raudzījās balta lapa. Pagātnes nav, tikai šis mirklis, kad dziļi elpoju un turos ar kreiso plaukstu pie sienas. Tas nekas, pie velna, tas nekas.
-Tas esi tu, Rafael.
-Jā, bet mēs nekad neesam tikušies.
-Es tavu skatienu redzēju jau pa gabalu. Bija nolijis, un pilsēta pludoja. Tomēr saule atkal iedegās un sāka kosties miesā. Mana āda raudāja sviedrus, bet kurpēs smēlās tumšas peļķes. Pēkšņi pūlī tu nāci man pretī, un mēs sastingām. Tikai kājas turpināja kustēties, un drīz jau bijām salipuši pavisam tuvu. Tu neko nesacīji, jo nebiji iestudējis runu. Tikai saņēmi manas rokas savējās un viegli uzliki savas lūpas uz manām. To nevarēja sajust, to gandrīz nevarēja sajust, Rafael! Tas zīmogs nemaz neatstāja nospiedumu… un mēs nezinājām, ko iesākt tālāk. Es nekad nebūtu domājusi, ka tas būs tik sāpīgi. Ka tava balss mani nogalinās. Bet tā bija. Kā lai to pasaka? Pārāk plāns ir ledus man zem kājām. Un es kļūstu smiltis. Es izbirstu caur taviem pirkstiem. Laiks ir aizbēdzis, Rafael.
Auksts hotelis. Vannasistabā uz kādas flīzes lūpu nospiedums. Nezinu, ko iepriekšējā iedzīvotāja ar to bija gribējusi teikt. Man šīs mazās, neērtās telpas vienmēr asociējas ar slepkavībām no kino. Spilgtas asinis sniegbaltās vannās, tik treknas, ka ūdens nekad tās pilnībā nenomazgā. Tādēļ ir neomulīgi ieiet.
Sēžu biezā frotē halātā, drebinos. Ārā ir tumsa un slapjdraņķis. Paveros apkārt un saprotu, ka es nemaz nezinu, kur atrodos. Tā ir tikai kaut kāda slikti apsildīta telpa, un es pēkšņi varu aizmirst to notikumu ķēdi, kas mani līdz šejienei atvedusi. Varu pazaudēt savu pavedienu, un tad paliktu tikai šī drausmīgā istaba, kas sliktā apgaismojumā izskatās pussabrukusi.