No miega mani izrauj balta gaisma. Tā ir bieza kā migla un spilgta kā sniegs, tomēr tai pat laikā kaut kā savādi tukša, bezsaturīga. Es to jūtu sev visapkārt- trulu un nepielūdzamu, blāvi mirgojošu. Ja es iztēlotos visumu kā rīkli- man tobrīd ienāk prātā- tad, ielūkojoties tajā, es visdrīzāk ieraudzītu tieši šo gaismu.
Tikai pēc brīža es apjēdzu, ka tas ir sapnis, no kura esmu pamodusies, un es guļu uz muguras savā gultā, un gaisma, kas krīt pār mani, ir viendabīgi pelēka. Tomēr brīdi es vēl jūtu kaut kādu paralizējošu aukstumu- ne salu vai drebuļus drēgnumā, bet netaustāmu, bezgaršīgu aukstumu. Aukstumu, ko nav iespējams atsildīt pie uguns, aizdzīt ar karstu tēju un vilnas jaku, bet kaut kādu pirmatnīgu un mūžīgu, neārstējamu.
Cenšoties nokratīt sapņa pēcgaršu, es pieceļos un uzvelku baltu vīriešu kreklu, kuru agrāk valkāju gleznojot. Neesmu pieskārusies otām vismaz gadu. Otrpus virtuves logam uz palodzes laiski izgāzies guļ ruds runcis. Riebīgs, zaglīgs radījums, kas mīl ielavīties mājā pa atvērtu logu vai ārdurvīm, lai nospertu kaut ko ēdamu, atstātu savu smaku vai noslēptos un vēlāk mani negaidot pārsteigtu. Tā arī nekad neesmu noskaidrojusi, kurš no kaimiņiem ir laimīgais īpašnieks. Un dažreiz man liekas, ka par upuri sev viņš ir izvēlējies ekskluzīvi tikai mani. Kaut kas viņa acīs. Kaut kas nenovīdīgi naidīgs. Tevī kaut kas nav tā kā vajag- tās vēsta- citus var piemānīt, bet mēs abi to lieliski zinām.
Apsēžos pie galda un malkoju kafiju, vienaldzīgi vērojot rudo kažoku tikko manāmi cilājamies elpas ritmā. Debesis ir mākoņainas, un vakarā atkal līs.