6/30/05 03:52 pm
vēlāk
Ir bijušas un būs dzīves, kas man paliek noslēpums pašai no sevis. Sēžu uz gultas malas aizvilktu aizkaru pustumsā un cenšos uzkonstruēt nākošo teikumu. Pa atvērto logu ielaužas ģitāras spēle, kāds sēž uz akmens pakāpieniem tur lejā un spēlē to jauko dziesmu par vilceni. Es neeju skatīties, kurš tas ir. Es tikai brīžiem pusbalsī pavelku līdzi- vai mana vilcene manis dēļ raud, vai mana vilcene manis dēļ raud… Es zinu, ka neko nespēšu uzrakstīt. Es zinu, ka pēc brīža metīšos lejā un domās plēsīšu sev matus nost no galvas.
6/30/05 12:31 pm
Es biju domājusi, ka tas notiks ar kādu citu un kādā citā dienā. Es biju domājusi, ka pie stūres sēdēs Rafaels, un mēs brauksim karstā vasaras dienā pa putekļainu lauku ceļu, līdz es klusi kliegšu- apstājies, dieva dēļ, apstājies. Un viņš pieturēs ceļmalā, es izmetīšos ārā no mašīnas un ielekšu grāvī, apgulšos uz muguras garajās smilgās, kas grauzīs ādu, un sacīšu- tālāk vairs ne, es nespēju, nē, tālāk vairs ne… Viņš, apmulsis un satriekts, skatīsies, tad piesardzīgi kāps lejā pie manis un jautās- kas noticis, u.t.t. Nekas, vienīgi- vai vienmēr ir jāturpina ceļš, vai nevar pēkšņi apstāties un tālāk vairs nebraukt? Vienkārši. Bez iemesla. Vai tieši tādēļ, ka mēs vienmēr braucam tālāk, tikai uz priekšu un nekad neapstājamies. Viņš nezinās, ko sacīt, bet es viņu iesūkšu savā sapnī, un tā mēs kādu laiku gulēsim grāvī, līdz es tomēr ļaušos pierunāšanai turpināt ceļu uz House Of The Rising Sun.
Bet tā nenotika. Demians mani piemānīja, kad vakarā sadzērāmies vermuta kokteiļus un streipuļojām augšā pa kāpnēm uz istabu. Mēs dejojām ap stenderēm, stulbi smējāmies, es skatījos viņa sejā, kā skatās nupat atgrieztā arbūzā- ar seklu un praktisku interesi, un viņš ļāva man ticēt, ka ir kāds cits, ka ir Rafaels. Mēs vienkārši nokritām pār gultu, līdz nāvei noguruši, bet pamodāmies agrā rīta stundā ap pieciem. Es viņu izvilku ārā, kur bija vēss un mitrs, mēs gājām pa dārzu, nonācām līdz upei, kur krastos lavījās pavisam viegla, tikko manāma migla, un izpletām rokas, kā apskaujot gaisu. Mācīsimies lidot- es sacīju, un man reiba galva. Mācīsimies lidot- viņš atkārtoja. Un tad es pamanīju, ka viņš ir Demians.
-Kā tu te nokļuvi? – es jautāju- šis nav sapnis priekš tevis.
-Kā ikvienā tavā sapnī- ar viltu un neatlaidību- viņš atbildēja.
-Kad tas sākās, kad tu mani pirmoreiz piemānīji?
-Kad tu pirmoreiz ielaidi mani savā istabā.
-Kādēļ tas notika?
-Tādēļ, ka es esmu jauns.
-Bet tas vēl nemaz nav noticis. Tas varēja notikt tikai vēlāk.
-Redzi, arī šajā ziņā es tevi piemānīju. Un vēl daudzās citās. Tagad pasaki, kurš no abiem ir sapnis, kurš īstenība?- viņš smējās.
-Tu esi nelietīgs kā mājdzīvnieks- es izgrūdu- tāds, kuru baro un aprūpē, bet kurš iečurā tev čībā vai somā pie pirmās izdevības.
-Bet es esmu reāls, viņš gan ne, vai ne?
-Tas atkarīgs no tā, kādā laikā mēs atrodamies. Ja viss augšminētais jau ir noticis agrāk, tad tu esi neveiksmīgs Rafaela pēcsapņojums, ja tas notiek pirms, tad tu esi neveiksmīgs Rafaela priekšsapņojums.
-Atkal nepareizi. Jo tu nemaz nezini, kādā secībā viens otram seko tavi sapņi. Tie var sekot jebkurā kārtībā. Un nemitīgi. Kad visas kombinācijas būs izsmeltas, radīsies jauni sapņi un iejuks jau esošajos, lai atkal realizētu bezgalīgas kombināciju virknes. Un tam nav gala.
-Man jāizguļ paģiras- es sacīju- varbūt tad pagaisīsi arī tu. Kā tajā anekdotē par dzērāju un ķirzaku. Zini tādu? Iet pa ielu vīrs, un pēkšņi viņam piesienas ķirzaka…