-Tu tikai nepateici, kā- saka Rafaels.

-Aiz loga līst, Rafael! Un tad snieg. Un atkal līst. Un mēs guļam manā gultā, ietinušies pelēkā gaismā. Ziema ir veca, pasaule ir veca, dzīve ir tik ļoti veca, Rafael! Stundas sabiezē mums virs galvas kā smogs, un mēs pat gribot nespējam neko iesākt- ne piecelties, ne kaut kur iet, mēs tikai skatāmies un gaidām, kad tas blāķis gāzīsies lejā un sašķaidīs mūsu galvaskausus. Divi ķermeņi bezjēdzības tvanā.

-Tu tikai nepateici, kā dzīvot tālāk bez tevis- saka Rafaels.

-Mēs esam miruši, Rafael.