Vakarā atnāk Viņas labākais draugs Henrijs. Viņš skeptiski paskatās uz mani un jautā- kad tu pēdējoreiz izgāji no mājas?
-Biju pēc cigaretēm, laikam vakar- atbildu.
-Tu atkal smēķē?- viņš paceļ labo uzaci.
-Hm.
-Kad tu pēdējoreiz ēdi normālu ēdienu?- izskan viņa nākamais jautājums.
Atbildi viņš nemaz negaida. Pieiet pie ledusskapja un atver tā durvis, demonstrējot tajā valdošo tukšumu. Līdzi viņam, protams, ir iepirkumu maiss ar labi audzinātiem dārzeņiem kā no Haruki Murakami grāmatas. Viņš sāk bezcerimoniāli rosīties pa virtuvi. Kapā burkānus, papriku, zaļumus, uzliek vārīties rīsus. Interesanti, vai viņš kādreiz pamana, ka tā nav Viņa- te, viņa priekšā. Ka tā esmu es. Viņš atkorķē sarkanvīna pudeli, piepilda divas glāzes un vienu pasniedz man. Turpina gatavot. Varbūt pamana, bet neko nesaka. Varbūt viņš Viņu grib. Grib tepat uz šī virtuves galda, uz kura pašlaik smalcina dārzeņus. Bet nesaka.  Tā man liekas. Viņam patīk neatkarība. Kā jau mums visiem. Bet neatkarība ir rūgta. Turpretī laime... Laime ir no citas zemes. Viņš ir glīts. Patiesībā ļoti pievilcīgs. Izskatīgāks kā Rafaels, lai cik savādi tas neizklausītos. Un drošāks. Pilns drošības. Un savādas, savrupas gudrības. Viņš vienmēr ir teicis, ka Rafaels ir auksts un caurspīdīgs, un ass. Kā lāsteka. Sava taisnība viņam ir. Es nodzeru malku no glāzes un gaidu vakariņas.