Es atveru Viņas grāmatu. Ļauju lapām atšķirties nejaušā atvērumā. Viņa stāv trolejbusa pieturā pie Gaiļezera slimnīcas. Ir pirmais patiesi siltais rīts. Viņa vēro atkritumu savācēju. Viņš piebrauc mašīnā ar piekabi, iztukšo miskasti pie pieturas staba un sāk slaucīt ielu pie ietves malas, savācot nomestos izsmēķus. No ausīm uz leju viņam stiepjas balti mp3 atskaņotāja austiņu vadi. Viņš ļoti līdzinās Semam Vinčesteram Supernatural 1. un 2. sezonā. Matu krāsa, garums, tas, kā tie krīt uz pieres. Viņa vienmēr ir bijusi nedaudz iemīlējusies Semā Vinčesterā. Viņam pat piemīt Sema kustību noskaņa- stingra nepieciešamības apziņa, ar kādu viņš darbojas ar slotu. Viņa ir apburta. Viņai ļoti gribas pieiet viņam klāt. Tomēr Viņa neizkustas no vietas. Kad pienāk trolejbuss, Viņa iekāpj tajā un cenšas neatskatīties. Viņš ir pārāk jauns, pārāk skaists. Viņa turas pie staba trolejbusa salonā. Viņa ieelpo savas labās dzīves tukšību. Tā ir kā āra kafejnīcas ar pārāk perfektām puķu kastēm. Bez īstām nepieciešamībām, bez īsta trūkuma, bez īsta īstuma.