Es apkopju Viņas puķes. Izravēju nezāles, sarušinu augsni, apleju. Ar kaut ko ir jānodarbojas. Varbūt tādēļ Viņai arī aug puķes. Lai būtu kaut kas organisks un nomierinošs. Iegremdēt pirkstus zemē kā Rafaela matos. Iegremdēt pirkstus zemē, kā to darījuši cilvēki simtiem, tūkstošiem gadu. Pēc tam ieeju atpakaļ mājā un apsēžos krēslā. Ilgi pētu savas netīrās un sastaigātās pēdas, lobu nost pieķepušu augsni. Garlaikoti atšķiru vienu no Viņas grāmatām. Margaret Atwood- Cat’s Eye. Lapas ir sausas un raupjas. Vietām Viņa ar zīmuli ir pasvītrojusi teikumus. Nothing goes away. It strikes me with no warning that I am miserable. Palasu atsevišķas nodaļas nejaušās vietās un mēģinu iztēloties Viņu, mēģinu saprast, kā Viņa ir spējusi sēdēt šajā mājā, šajā klusumā, ar šo grāmatu un nesajukt prātā. Mani vienmēr ir pārsteigusi citu cilvēku spēja saglabāt veselo saprātu. It kā viņiem būtu zināms kaut kas vairāk kā man, it kā es būtu palaidusi garām kaut ko eksistenciāli svarīgu.