Viņa bija pēdējā, kas redzēja Rafaelu. Bija pavasaris. Marts. Atkusnis bija licis sniegam sarauties mazās, nožēlojamās kaudzītēs. No rīta viņi stāvēja Viņas pagalmā un skatījās katrs uz savu pusi. Saule iezagās Rafaela tumšajos matos un iekrāsoja tos pelēcīgus. Viņa nekad iepriekš nebija pamanījusi šo salto nokrāsu. Viņa atcerējās nakti, ko viņi pavadījuši kopā. Tev patīk mans pimpis, ja?- viņš bija iečukstējis Viņai ausī, un viņa elpa bija tik karsta uz Viņas kakla. Tomēr tajā nebija nekā piedauzīga. Ne starp viņiem. Jā- Viņa atbildēja, ieslidinot pirkstus viņa matos, tajos pašos matos, kas tagad saulē nespodri zaigoja kā ledus lāmas. Uz brīdi Viņa aizdomājās, stāvot šajā riebīgajā atkusnī. Viņa iztēlojās, ka viņiem kādreiz varētu būt dēls. Ar Rafaela tumšajiem matiem, bet ne ar viņa brūnajām acīm, nē, acis būtu Viņas- zaļganas un izteiksmīgas kā kaķim. Viņš paceltu dēlu rokās un grieztu uz riņķi. Apkārt vējā šalktu pļava. Viņa smaidītu un uzliktu roku uz viņa delma. Tas būtu brīnumaini skaidri. Kā atrisināts vienādojums. Tad Viņa aizdzina šīs domas un atļāva viņam iet.

Rafaels ir mūsu monētas otra puse. Ja mēs saliksim tās kopā, monēta būs vesela, un mums vairs nebūs, ko meklēt. Dzīve būs beigusies- Viņa toreiz ierakstīja savā melnajā grāmatā- Tādēļ mums ir jāļauj viņam iet.

Bet Rafaels nekad neaiziet. Ne pavisam. Ar to dzīve ir tik sūri kaitinoša.