Es nesaprotu kāpēc tieši rakstveidā? Vajadzētu rakstveidā būt mazāk šādu gadījumu nekā mutiski. Mehānisms tiek skaidrots, ka emocijas nostrādā pirms domāšanas un paralizē to. Rakstveidā jau var paelpot un vēlāk padomāt. Bet varbūt visi nevar.
Tam gan arī vajadzētu būt tikai, ja ierosina traumas asociācijas, nevis vispār.

Rakstveidā grūtāk atšķirt labvēlību no dzēlīguma.

Jo rakstveidā redzi tikai tekstu. Izrietoši, tas var izlikties dusmīgs vai vienaldzīgs. Vai arī kā pielīšana vai sarkasms, ja saliek kaut kādas jaukas emocijzimes. Traumēts cilvēks, kurš traumu nav pārvarējis, ir aizdomīgs, jo nevēlas, lai sāpes atkārtotos.
Redzot otru, cilvēks nolasa attieksmi un nolūkus no ķermeņa valodas, mīmikas un balss intonācijas.
Klātienes sarunā tam klāt nāk arī sarunbiedra smarža, kas precīzāk norāda, vai sarunbiedrs ir labvēlīgi vai nelabvēligi noskaņots.

Jā, tā varētu būt. Ka klātbūtnē emocijas sajūt no ārpusteksta signāliem vai ir draudi vai ne.

Jā, katrā ziņā klātienē komunikācijas netiešo signālu ko uztvert un izvērtēt ir plašāks spektrs. Ja tie ir pretrunīgi, tad 'ar iekšām' var sajust, ka sarunbiedrs nav pilnībā atklāts vai patiess.

Tā ir gan. jā.

Tieši tāpēc rakstība ir objektīvāka, patiesāka, bezkaislīgāka nekā runa.

Var būt, bet var arī nebut. Rakstība var būt arī manipulējoša un neobjektīva, ko klātienē var būt grūtāk noslēpt. Bet var arī nebūt, ja runātājs ir šarmants un izveicīgs.

Man šķiet, ka to, vai kaut kāds izteiciens ir "labvēlīgs humors", pēc būtības nosaka tās, par kuru tas jociņš ir pateikts, nevis kāds cits

Nu, t.i., ja jokotājs nav sapratis, cik slikti tieši tas nolasās, tad tas ir slikts/neveiksmīgs joks/uzbrauciens, un tam nav nekāda sakara ar traumām, bet gan ar jokotāja emocionālo (vai vispār) inteliģenci

Nu, t.i., ja apsmietajam nav smieklīgi, tad tā nav viņa vaina, bet jokotāja vaina

tas nav tik vienkārši.

smieklīgums nav absolūts, bet individuāls.

vienīgais, kad es redzu jēgu automātiski pieņemt apsmietā ideju par smieklīgumu vai tā trūkumu, ir tad, ja smēkējs ir tobrīd kaut kādā varas pozīcijā -- respektīvi tas sanāk bullijings.

citādi tas, ka kādam kaut kas nešķie5 smieklīgs, ir viņa individuālā uztvere, kas ne ar ko nav labāka par manu.

Jā, jautājums te ir par to, vai nesmieklīgums tiek uztverts vnk kā nesmieklīgums, vai kā personīgi mērķēts-trāpīts apvainojums.

Nu sākas lol
Protams, ka cilvēks, kurām x ir personiska tēma, ar lielāku varbūtību reaģēs uz to kā personisku nekā tad, ja joks toč nav viņa adresē
Bet tas jau nav par traumu

Man, teiksim, nav problēmu ar to, ka es kļūstu vecāka, bet loģiski, ka visi vispārīgi-labvēlīgie joki par to, ka sievietēm pēc 40 jāmirī nost, jo kāds no viņām vēl labums, man šķiet personiskāki un zināmos kontekstos es tos uztvertu kā tēmētus uz mani (tiesa, neprasmīgi, bet pie situācijas varētu padomāt arī "ne tikai neprot uzbraukt, bet arī muļķis, ar tādu vispār nav vērts runāt")

Nu bet tas, kas ir izteicis vārdus, ir atbildīgs par tiem, jā, arī kontekstā
Nu, t.i., man šķiet pilnīgi normāli situācijā, kurā mans labi domāts tizls joks kādu sāpina, reaģēt ar apstāties-padomāt-atvainoties, t.i., reflektēt par sevi, nevis paziņot, ka otrs kaut kāds traumēts un viņa viedoklis par smieklīgumu nav labāks par manu, wtf

Saprotama lieta. Klātienes sarunā tā arī parasti notiek, un te pat nav runa par tizliem jokiem. Bet ne velti es rakstīju 'rakstveidā'. Ja tas notiek, piemēram, soctīklos, tad tipiski jokotājs saņem pretī maksimāli asu reakciju. Jo neviens traumētais neies skaidrot savu kontekstu visas pasaules priekšā. Ko ar lielāku varbūtību izdarītu zem četrām acīm, sniedzot netīši aizskārušajam jokotājam iespēju saprast un atvainoties.

Tagad man tiešām interesē, kas tas tāds par joku, par kuru tikai traumētie nesmejas

Nu, kaut vai pašdiagnozei

> kas tas tāds par joku, par kuru tikai traumētie nesmejas

Tur jau ir tā lieta, ka būs traumētie, kuri pasmiesies, un būs, kuri nesmiesies, tāpēc tāda joka nav par kuru smejas visi un tu nevari sadalīt jokus smieklīgajos un nē.

Paskaties liela daļa no britu humora šoviem, tur taču regulāri joko par taboo tēmām. 🤷

Man kaut kā radās iespaids, ka OP nav par britu humora šoviem

Un kaut kādā brīdī sāka šķist, ka varbūt oriģinālais labvēlīgi empātiskais vispārējais jociņš tāds nemaz nav, t.i., to izstāstot, dramatizēšana par to, kā labo asprātīgo varoni visi pārprot un apvaino, netur ūdeni

Bet nu būtu jociņš studijā, būtu skaidrāka bilde, bet re, jociņa neviena nav, ak vai

Ja OP būtu palicis ar kādu nepāvarētu traumu, tas varētu apvainoties. Jo šis ir no kategorijas "uz aizdomu pamata apšaubīsim izteicēja nolūku labumu, pirms vēl esam uzklausījuši piemēru. Jo tā būs drošāk visiem.“ Vai varam šo uzskatīt kā anekdotisku piemēru, vai arī tas būtu neadekvāti?

Aksiomātisku piemēru tam, cik šis ir labvēlīgi un empātiski :) sure, sure

Tad sanāk viens, nē, nu jau divi labvēlīgi empātiski joki no manis, neviens no Tevis

:)

Atvaino, man izlikās, ka ar iepriekšējo Tu mēgināji provocēt vai iedzelt. Kļūdījos. Redzi, cik viegli visu pārprast, kad saruna notiek, vien rakstot.

:D nē, sarkasms pēdējā komentārā nenolasījās, pirms tam viss bija pareizi

nē nu intences akurāt sāpināt droši vien nebija, vēlme apgriezt lomiņas un beigt vainot visā Traumētos Muļķus Un Upurus Kuri Nesaprot Lielisku Empātisku Humoru gan

Lai nebūtu pārpratumu, mans nolūks ar šo ierakstu bija mēģināt noformulēt to, kā eskalējas konflikti rakstveidā. Vaina un atbildiba par traumas sekām, ir tam, kurš ir izraisījis traumu. Vainot traumētos pie tā, ka nav tikuši tai pāri un tādējādi ar savu reakciju var izraisīt apjukumu vai pat kādu traumēt no jauna, viennozīmīgi nebutu korekti un eskalētu spriedzi vēl tālāk.
Bet var aicināt ar savu traumu sekām strādāt, lai tas nenotiktu. Sākot ar to, ka atzīt, ka trauma ir reāla un tās sekas ir klātesošas un ietekmē mūsu uzvedibu, piemēram, to, kā reaģējam situācijās, kas par to atgādina.

ok

es, protams, redzu, kā tas var risināties patiešām-patiešām labvēlīgi & ceru, ka cilvēki tā arī dara (lai gan esmu viegli skeptiska par citu cilvēku diagnosticēšanu un terapijas piedāvāšanu rakstveidā un spriežot pēc interneta komentāriem)

un absolūti redzu arī to, kā tas var risināties "kas tev kaiš, idiot, jokus nesaproti? Traumēts esi? ej ka tu savācies un strādā ar savu traumu, pirms vēl kāds tevis dēļ ir atrāvies"

un interneti ir kaut kā pilnāki ar to otro variantu
un, ja godīgi, tieši tos otrā varianta personāžus man drīzāk gribētos maigi aicināt pastrādāt ar sevi un līdz tam fckn aizvērties, bet tos jau parasti uz šādām aktivitātēm neaicina, jo #lolnauvērc, tad jau labāk aiziet pie tā jau iepriekš traumētā un vēlreiz viņam izstāstīt, kā vajag pareizi strādāt ar sevi, jo neviens tak iepriekš viņam nav teicis, ka ar savu traumu jāstrādā, mhm.

Tieši tā.
Soctīklu specifika rada situāciju, kurā, pārfrāzējot zināmo izteicienu, traumētie rāda ceļu citiem traumētajiem, līdz abi sakaujas un iekrīt vēl dziļākā bedrē.
Pirmkārt, bez klātienes komunikācijas nav pilnas sensorās informācijas par sarunbiedru, viņa attieksmi un nolūkiem, izrietoši, galds uzklāts pārpratumiem un strīdiem.
Otrkārt, delikātās situācijās, kurās "brālis, kurš rīkojas aplam ir jānoved malā un draudzīgi jāpamāca zem četrām acīm", visi tiek mācīti un arī pārmācīti visas virtuālās pasaules acu priekšā. Virtuālā linča tiesa ir nesaudzīga, un pēc izklaides pūlis nevis izklīst līdz nākamajam, bet turpina spilgtāko "izklaidi" pārpostēt un multiplicēt.
Treškārt, apzināti sagrozīta vai vienpusīga, vai jaukti patiesa un sagrozīta informācija, tātad meli, nereti ar provocējošu kontekstu, lai aizķertu tipiskākās traumas.
Ceturtkārt, Meta algoritmi, kas piespēlē, izceļot tieši "aktuālo" un "kontroversiālo", lai paildzinātu platformā pavadīto laiku, par ko var iekasēt no reklāmdevējiem papildus peļņu.
Manuprāt nepārspīlēšu, sakot, ka te vairs nav runa par to, cik tiek mesti aknmeņi, un ka nav vairs nosakāms, kurš ir bez vainas, lai mestu pirmo. Mums ir darīšana ar sociālajiem taktiska līmeņa kodolieročiem, kas pamazām eskalējas līdz stratēģiskajiem.

jociņi vispār nav ne labvēlīgi, ne nelabvēlīgi. pastāsti man tu jebkuru jociņu un es to varēšu pagriezt kā apvainojumu, nav problēmu.

kas attiecas uz kādiem jociņiem, ko pastāstīt, rekur, piemēram, svaigs, lai arī ne smieklīgs, vnk, kas pagadījās pa rokai:

"We have a shelter in the building which is actually a shallow basement, just another floor below the ground floor. It has a regular wooden door, not protected.

Where is better to be when there are bombs, in the basement or on the stairs?

Hezbollah-basement, Hamas- stairs enough"

>Nu, t.i., man šķiet pilnīgi normāli situācijā, kurā mans labi domāts tizls joks kādu sāpina, reaģēt ar apstāties-padomāt-atvainotie

Nu, skaidrs, tas viss ok. Bet tas nepadara joku ne smieklīgāku, ne mazāk smieklīgu.

I mean, ir starpība, vai cilvēks saka "aw fuck, šitas joks manis sāpina!".

Vai arī "kā tu drīksti smieties par XX vispār?"

Šis, manuprāt, precīzi definē atšķirību starp pārvarētu un nepārvarētu traumu.

Te runāju par joku, kas ir izteikts kā vispārīgs un ar labvēlīgu attieksmi, bet traumētajam tas ierezonē ar sāpīgu personīgo pieredzi, un tas tiek uztverts kā personīgi mērķēts. Un aizsagreakcija ir tieši vainot, nostādot sevi cietēja lomā.

Kas ir "traumēti cilvēki"?

var vrb kas nav traumēti

To var uzzināt tikai (((specializētās))) izglītības iestādēs.

Sk zemāk atbildi mapats

Tu no iedomātām un uzpūstām traumām esi uzbūvējusi veselu ētosu, tas ir skaidrs. Bet te ir jautājums par normalitāti, nevis patmilīgi pašiestudētiem "arķistiem". Vēlreiz - kas ir traumēti cilvēki? Autoavārijas upuri?

tie ir pirmkārt cilvēki, kas raksta anonīmus uzbrūkošus komentārus, jo cita izskaidrojuma šādai rīcībai man nav. vēl var lietot arī "grēku savažoti", tas ir tas pats. katrā ziņā labāks variants nekā domāt, ka kāds ir ļauns, cietsirdīgs vai stulbs, lai arī šiem cilvēkiem visvairāk vajadzīga gan mūsu līdzjūtība gan žēlastība.

Pilnai bankai varēji vēl uzrakstīt, ka negatīvi anonīmi komenti cibā, internetā, tviterī tevi "traumē". Tas būtu gana ilustratīvi par visu šo "traumētības" pašdiagnostikas diskursu.

Redzēt traumēto ierakstus var būt traumējoši, vai arī izraisīt fantomās sāpes, ja piedzīvots kas līdzīgs. Katrs gadījums ir individuāls.

Man Tev tagad jautājums - vai negatīvisms vispār var būt netraumējošs notekta tipa cilvēkiem?
Konteksts: ja uzskatām, ka svētums manifestējas caur skaisto, jo īpaši rīcībās, un cilvēks, kurš vēlas sekot pilnībai, tiecas no negatīvisma cenšas izvairīties. Izrietoši, katrs negatīvisms šādam cilvēkam ir sāpinošs, jo, būdams neglīts, degradē (vidi, personu, sabiedrību), attalinot to no ideālā.

Spriežot pēc sevis, dažreiz. Bet atkarīgs arī vai man tas cilvēks ir zināms vai pilnīgi svešs, patīk vai atstāj vienaldzīgu utt.

Tā gan

Likt uz tikai traumēti ir zaudhējoša likme.

Jāpiepluso klāt vēl personīgās īpašības, ārējos apstākļus, tābrīža iekšējo gara stāvokli, varbūt vēl ko. Bieži vien cilvēki mēdz būt līdz bezgalībai dumji, vai ar zemu kultūras līmeni, vai neaudzināti.

Traumētība ir kā mati - nogriezīsi par daudz, nekas, ataugs vēl kuplāki, ja pats būsi veselīgs.

Precizēšu, ka es šeit nespekulēju ar likmēm, un ka apskatu specifisku gadījumu - cilvēkus, kas piedzivojuši vardarbību, kas atstājusi nepātvarētas sekas viņu psihē. Tas neizslēdz arī citus variantus, bet tā ir atsevišķa tēma.

Kā noteiksi, vai cilvēks kautko neatšķir dēļ tā ka dumjš, vai dēļ tā, ka dabūjis pa purnu.

Labs jautājums atsevišķai tēmai. 'Dabūšana pa purnu', īpaši, ja tā ir regulāra un iekapsulēšanās pastāvīgā aizsargpozīcijā tā vietā, lai atbrīvotos no šī stāvokļa, var izraisīt kognitīvo spēju samazināšanos, vai vismaz kavētu attīstību. Tā ka 'dumjš' reizēm izriet no 'traumēts'.

Specifisks gadījums, kad dumjš cilvēks ļauj ar sevi tā apieties. Joprojām paliek jautājums, kas bija pirmais, vista, vai ola(dumjība, vai vardarbība). Jo īpaši, ja šo jautājumu skata interneta tekstu sakarā.

Ā, vēl aizmirsu iemācīto(uzspiesto) upura lomu, kas mūsdienās kļuvusi plaši izplatīta komplektā ar principu, ka upuri meklē sev iespēju kļūt no iemācītiem upuriem, par reāliem, lai nesajuktu prātā dēļ iemācītā uzvedības šablona nesakritības ar dzīves īstenību.

Manuprāt tā ir vardarbība vai arī despotisms, vai citi patstāvīgas domāšanas modeļu apspiešanas veidi, kas nekvalificējas kā vardarbība. Vairums cilvēku piedzimst atvērti izziņai, jo tā nodrošina labākas izdzivošanas iespējas. Tālāko nosaka apkārtējo nozīmīgo autoritāšu attieksme pret netraucētu izziņu un veselīgu pašapziņu kā pamatu tam, lai tā var realizēties. Ģimene, skola, vienaudži, kolēģi.
Jā, daudziem apzināti vai biežak neapzināti ieņemta pārspīlēta upura loma kompensē pašapziņas jeb sava vērtiguma pašpietiekamības apziņas nepietiekamību un izpaužas kā slēptas pretagresijas forma. Bet tas nenozīmē, ka nav reālu upuru, kas savu reakciju vienkārši apspiež, jo saprot, ka uzvelt vainu tiem, kas tikai atgādina par traumu, ir neētiski.
Būtu taisnīgi, ja šī slēptā agresija būtu vērsta pret tiem, kas traumu izraisīja pagātnē. Bet reizēm tie var būt bijuši vistuvākie cilvēki, kurus vainot nozīmētu pieskaitītīt savai dzimtai piederīgos ļaundariem. Tas ir sasodīti grūti ikvienam.
Tomēr vienigais veids kā no tā atbrīvoties ir atzīt kā ir, mēģināt saprast, kāpēc, saprast, attaisnot, piedot un turpināt mīlēt kā līdz šim.

Pēc šī arī elementāra disciplīnas nodrošināšana ir vardarbība.

Sākotnēji būtu labi saprast kādas lietas ir upura domāšana un no kurienes tās tik lielā apmērā uzradušās mūsu ikdienā. Piemēram lasīt ziņas, viedokļus, stāstus kautvai internetā ar mērķi atrast upura domāšanas paraugus, paskatīties ziņas tv, filmas, kur galvenajiem varoņiem lomā ielikti upura domāšanas daļas. Un kad esi atradis pietiekami daudz, paskaties kas ir avoti.

Ar savu atbrīvošanās veidu tikai atbalstīsi upura lomas nostiprināšanos un izplatību uz nākamo paaudzi vairumam cilvēku. Kādam varbūt pēc ilgiem izciestiem gadiem šāda shēma darbojas, bet tā ir zaudētāju stratēģija. Garīgajā ciešanā zaudēti gadi attīstībai un labai, veselīgai dzīvei.

Manis rakstītais iekļauj arī disciplīnu, Tu kaut ko esi parpratis.

T.i. var realizēt disciplīnu, arī netraumējot.

Nosacījumi: 1) kopīgs virsmērķis, 2) skaidrs plāns un taktiskie mērķi, 3) sadarbības nevis pakļautības attiecības, 4) spēles elementi, 5) zināšanu papildināšana, 6) nekritiskums pret kļūdām un jaunām idejām.

Ar to atšķiras līderība no manipulēšanas, šantāžas, autoritārisma, despotisma u.c. pakļaujošas disciplīnas veidiem.

Nu, davaj vispārīgu, labvēlīgi domātu un asprātīgu joku par vardarbību studijā!

Te nav runa par jokiem par vardarbību. Tie var būt par jebko, kas pat attāli atgādina par piedzīvotā kontekstu.

Kas ir vardarbības izraisītas "nepārvarētas" sekas upura (?) psihē? Kas ir "psihe"?! Tik daudz jautājumu!

Psihē sekas, piemēram, ir emocionālu sāpju atbalsošanās atmiņu un tēlu veidā, ko izsauc līdzīgs konteksts katrā jaunā ar traumas faktu saistītā vai nesaistītā situācijā.

Tēlu un atmiņu "atbalsošanās" ir tā trauma?

Sāpju

Psihisks sāpju tēls ir tikai..tēls. Ne velti pat miesas gadījumā runā par "phantom pain". No šī nav jāiztaisa nekāda raķešzinātne, bet gan vienkārši jāiedibina prakses, ka apziņu no jauna "pieslēgt" apkārtējai īstenībai.

Te par raķešu zinātni neviens nerunā. Paldies par padomu.

Kurš tad te nav traumēts šajā pasaulē?

Tā i, bet ir dažādas pakāpes gan traumām, gan arī sekmēm to seku pārvarēšanā

Nespried pēc sevis par citiem.

Dalailama!