Kad no zāles jau izdzīts TV3 operators/nezinītis, kuram laikam pirmā dzirdēšana, ka šo procesu filmēt nav ļauts, pēdējie vārdi tiek uzsākti nekavējoties.

Mēdiji kā parasti interesi spēja noturēt līdz pirmajam pārtraukumam, tad aizskrēja tālāk savās neatliekamajās darīšanās, zālē paliek tikai "savējie" (tie kas tur jau gadiem bijuši). Katra runa savā veidā pārdomāta un mērķēta. Ar ironiju, ar rūgtumu, ar dažu apsūdzības punktu apgāšanu, ar Piliksera interviju citēšanu, bet visas ar cieņu un pašcieņu. Bez jelkādām šaubām par nevainīgumu vai mājieniem par vainas atzīšanu. Runas viena aiz otras klājas arvien blīvāk, un smeldzīgāk, par visām kopā rādot 11 procesa gadu bezjēdzīgumu.

Ja vajadzētu nosaukt pavedienu, kas visam cauri vijās būtu:
"Vairākkārt ir teikts, ka šis ir unikāls process, izdomājiet, lūdzu, kāds jurists šeit unikālu finālu šim procesam! Lai tas vienreiz beigtos!"

Disks ar šīs sēdes audioierakstu būtu sava veida relikvija.

Spriedums piektdien.