Siguldas pusē vkr bija TĀDA sērsna, TĀDA.. Ka mans bērns ar velo vienkārši aizbrauca pa lauku pāri slalomojot gar sniegā iemītajām ~30cm dziļajām cilvēku un zvēru pēdām..
Visur nē, bet ēnā tas viss pasākums izturēja arī manu padsmit kg smago velo, ar visu 67kg mani pa virsu, plus vēl somu, drēbes.. un galvenais, ka varēja arī uzsākt braukt pavisam ekselenti.. :O

sūds ar pandēmiju, viņai sportiskais bērns bez treniņiem esot atrofējies, nevarot ar riteni vairs pat 6km bez 5ām pauzēm nobraukt, utt.
Mans bērns bez kādiem treniņiem mierīgi 6dien nobrauca 33km (tai skaitā arī nonstop 3km (4,5g vecumā!), izdancojās un izskraidījās pa purvu laipām 5km garumā (reāli skrēja, nevis gāja!) un bija bēdīga, ka tik ātri tās laipas beidzās, un vēl no trambuļa mājup gonkoja ar velo. un vispār nevienā brīdī man nebija jāsaka, lai brauc ātrāk, nebija neviena pīkstiena, ka būtu noguris, nevarētu pabraukt vai tml..
varbūt tomēr problēma ir tajā, kas tiek darīts pārējā laikā, nevis viss ikurāt uz treniņiem jānoveļ.
Protams, kkādas nianses aizmirstas, ja sports saistīts ar kkādām tur tehniskām lietām, bet sportiskā izturība, ātrums (jo īpaši ar velo) nav tā lieta, ko nevarētu trenēt tāpat, bez treniņiem pie trenera.

wow, ku Grīziņkalnā feini! Vkr bijām pašļūkāt ar "padirseņiem". Aizmināmies, abas pašlūkājām, tad ar līkumu mināmies mājās. Atpakaļ sākās baigais putenis, sapratu, ka ir jau 20 vakarā, a mēs abas ēdušas tikai brokastpusdienas pēc 12iem, sēdāmies busā braucām mājās ar visiem velo. Negribējās dzīt bērnu vēl tos 5,5km, jo īpaši, ja ietves vietām ir diezgan štruntīgi izbraucamas, jo ir kkādā 10cm šlurainā/pieblietētā sniegā iemīts iesalis pēdas platuma grubuļains singletrack. Es vietām nevarēju izbraukt, meita smuki izbrauca, tikai pāris vietās sanesa viņu.. :) Katrā ziņā tas nav kruīzēt pa sausu tīru, gludu veloceliņu.. :) Kopā vakar 13,5km velo kilometri, bet nu ņemot vērā apstākļus - vairāk kā pietiekami 4,5gadniecei. Kad būs smuks laiks, atkal brauksim 30+ :D

katru reizi, kad izbrauu ar to savu Speederīti, iemīlos vēl vairāk. Ja iepūš vējš mugurā, tāda sajūta, pats brauc uz priekšu (un brauc jau arī, jo, ja ripinos, neminu, tad šitā pūšot vējam mugurā, mierīgi ātrums palielinās pat pa dažiem km/h).
Viegls, ātrs, ar 32c riepiņām vajadzības gadījumā var arī pa meža takām izbraukt, nav tik traki. Esmu braukusi ar pa kūdras purvu un priežu saknēm - nav ne vainas.
Vispār jau sen esmu rakstījusi, ka man šķiet lv ir krietni pārspīlēta platu pumpainu riepu un mīkstās dakšas nozīme ikdienas braucējiem.
Ja vien negrasies braukt downhilu vai nopietnos mtb sačos par pirmajām vietām cīnīties, mierīgi var iztikt ar cieto dakšu un krietni vien šaurākām riepām. Attiecīgi: lētāks, vieglāks, mazāk čakaru ar apkopi.
Salīdzinājumam šorīt pie veikala ieraudzīju kaut kādu brīnumu - lētā resna mīkstā dakša (aļa nu nopietnam mtb), komplektā ar v bremzēm (nu ok, var jau), resnas riepas (manam zieminiekam ir tievākas), priekšā klaņu sistēma - lielais zobrats tiešām lielais (nu tur uz 48 izskatījās) - nu labi, pieņemsim, mok cilvēks arī pa ielu grib pabraukt ātri (tur gan lielāku labumu dotu 3x tievākas riepas un iespējams cietā dakša, domāju baigi jākapā, lai to traktoru ar lielo zobratu uz priekšu vispār padzītu), kronis visam - aizmugurē zobrati - no rihtīga šosejas kasete. Lielie zobrati tādi, ka tur būs par mazu jebkuram stāvākam kalniņa! Nu kas tas par murgu vispār?! Bet cilvēki pērk un brauc...
nu, ja gribi universālu velo, tad vismaz saliec visus galus pietiekami universāli. Tb lai der gan pa mežu, gan pa štrāsi. Je nebrauksi pa kalniem (jo nu apparently neuzbrauksi), tad nu nafik tev tā mega platā smagā riepa un dakša?

šorīt pati jutos kā izd***ta jāņoga. Pamodos 6os, nevarēju pamosties. Tad pamodos vēlreiz, sapratu, ka ir bez 20minūtēm 8i. Tad piecēlos un nesteidzīgi dzēru rīta kafiju, lai pamostos. Rīta kafijai aizmirsu pielikt cukuru, pamosties lāga neizdevās. Tad 8:35ās pamodās bērniņš, samīļoju, aizsūtīju ģērbties, neģērbās. Es nespēju pietiekami daudz uztraukties. Pieslēdzos darba kompim un sāku kko darīt. Tad pēc 2h sapratu, ka gribu ēst. Ēdu. Bērniņš turpināja neko nedarīt pliks pa savu istabu. Tad bērniņš izdzirdēja, ka ēdu, un piepeši atskrēja saģērbies. Pirms 11iem. Iedevu 8os izvārīto putru (aukstu) no visa katla. Pie protesta paziņoju, ka viņa nav noslaucīju traukus, tāpēc bļoda ir slapja un tā kā viņai bija jābūt bd, šobrīd tad es negribu NEKO dzirdēt un, ja kaut kas nepatīk, var droši doties uz savu istabu BEZ brokastīm. Ēda no visa katla.
Turpināju strādāt. Bērniņu 5x aizsūtīju 3 mājas tālāk. Ap 14:30 izdzēru kafiju, lai vēlreiz pamostos. Beidzot izdevās pamosties. Vēl drusku pastrādāju un tad jau ap 16iem ēdām pusdienas. Ap 17iem atnāca sarunātais paziņa saremontēt ūdenskrānu virtuvē (nu jau 2 mēneši kaut kas tur turējās tikai uz makgaivera un nu jau pēdējās dienas vairs neturējās arī ar to)..
Tad ap 19iem izbraucām līkumu ar velo. Meita paņēma 20collnieku.. Nu ir, ir par lielu vēl, bet baigi gribēja. Ļāvu tāpēc. Tā kā viegls un viņa ļoti labi brauc, tad varēja ar nosvempties nost pati normāli, kaut arī tas standovers tur tiešām reāli štruntīgs :D Atsalu, jo vējš nenormāls.
Vienu kasti neatradām, otru - ko jau reiz biju nesekmīgi meklējusi - atradām. Tgd vakariņas un atkal gulēt nesanāks ātrāk par 21:30.. Cerams rīt piecelsies normālākā laikā (bez diendusas). Un cerams es ar rīt pēc cilvēka vairāk jutīšos..

Sapinās ātrumā, ietves šaurībā, neskatīšanās uz ceļu un meistarībā - kā sāka trakot ar to velo, kā likās nost no apmales zālē, kā lidoja pāri stūrei!
Man sākumā šķita, ka toč piena zobiem atā, bet nu viss vēl vietās, asinis gan pilna mute (smagana atkal pārsista tai pat vietā, kur jau nesen bija), drusku augšlūpa saskrambāta un pavisam drusku deguns..
Bet nu padzēra ūdeni pēc brītiņa jau atguvās, aprija banānu un atkal sāka trakot. Es tik vilkos līdzi un turpināju atkārtot "lūdzu, uzmanīgāk, lēnāk, turi rokas uz stūres, utt.." Vakariņās pateica, ka viņa gribot kaut ko mīkstu. Sataisīju jogurtu ar biezpienu, banāniem un atkausētām mellenēm. Tad piepeši savajadzējās arī maizi ar sviestu un sieru. AR garozu (neļāva griezt nost, tai maizei tā garoza IR cieta, bieza). Tad vēl sākās salmiņus, galetes, ko tik vēl ne. Nostopēju šitās vēlmes, pateicu, ka var dabūt gaļu (sasutināju pusdienās, iedevu tāpat aukstu). Sarunājām, ka kko reāli graužamu tikai rīt no rīta, ja atkal nesāks asinis tecēt. Zobus pat tīri ok ļāva iztīrīt - labi, tur kur caurums tur ikurāt neberzu..

Vakar viņa mierīgi izveica to, kas man pašai šķiet dažas reizes dzīvē ir normāli izdevies - vizināties ar velo stāvus kājās un ar vienu roku tikai turēties pie stūres..
Es tikai ļoti ceru, ka viņa šitā neizdauzīs sev zobus vai ko trakāku :(
Es šitādas lietas šķiet pirmo reizi mēģināju tikai ap 30 gadu vecumu :D

ok šodien aizbraucu pabraukāties pa Kapseļu ielu. Izvēle noreducējās uz: https://www.gandrs.lv/fitnesa-velosipedi/filter:size:2124 Ko darīt, kā būt?

upd. Vēl padomājot ir būtībā divi varianti: https://www.gandrs.lv/fitnesa-velosipedi/25160-fitnesa-velosipeds-speeder-100/ vs https://www.gandrs.lv/fitnesa-velosipedi/23565-fitnesa-velosipeds-speeder-300/filter:size:2124/

Nebūtu jau nev ainas mok tai 1x11 sistēmai. Par priekšējo pārslēdzēju ietaupīto naudu varētu zitērēt 11sp ķēdei... BET es gribu vismaz 48T priekšā. Kas visticamāk nav opcija..

nelaist negulējušu bērnu svešā vietā autopilotā kkur braukt ar velo, ja pati eju kājām.
Šodien tas beidzās ar to, ka bērns ieskrējās līdz gandrīz Juglas kanālasm (no Berģiem). Mums vajadzēja Brīvdabas muzeju. Problēma tā, ka es tiem tempiem netiku līdzi un biju pie pagrieziena uz Brīvdabas muzeju, kamēr mans bērns 400m tālāk un ij nedomāja stāties. Plus vēl pa kalnu uz leju diezgan labā šusē gāja.
Izmisumā mēģināju balsot mašīnas (ar domu, apstāties aizbraukt priekšā un tā noķert, jo kājām - es TIK ātri nevaru paskriet, lai viņu līdz Juglai noķertu. Ar tur tālāk jau viņa varēja aizbraukt sazinkur.).

Beigu beigās pamanīju sievieti uz velo, palūdzu, lai lūdzama brauc ātri un aptur tur kkur tālu priekšā braucošu tādu pavisam mazu bērnu, es skriešu pakaļ un kkad līdz turienei aizskriešu..

Ilgi skrēju, ilgi viņa gaidīja, bet nu, ja mērķis nepārvietojas ar lielāku ātrumu kā es pati, noķert ir vieglāk.

Paldies viņai.

Ja pati būtu ar velo, tad jau tak mēs būtu blakus, bet šitā kājām - tas nav nopietni :(

Uz jautājumu, kur viņa brauca šitā svešā vietā, un kāpēc neskatījās, kur es esmu, un, ka es vispār tur pat redzamības attālumā vairs neesmu, meita atbildēja, ka meklēja kastaņkoku..

Es jau lūru uz 16collu islu un tecinu siekalu :D
Stulbākais, ka nu viņa reāli varētu pabraukt ātrāk, ar ar apmalēm varētu būt vieglāk ar lielāku ratu.
Kādam negribas knapi 2us mēnešus pabrauktu 14 collu woom 2 par "drusku zem veikala cenas"? :D

Vkr iemēģināju ar auto uz bd, tālāk ar velo uz darbu (jo vakarā vajadzēja auto, lai tiktu ar bērna velo uz BKSB - ar sabiedriskajiem visu dienu īsti nav opcija, bet ar savu velo aizvest bērnu un vēl viņas riteni - tur man trūkst kaut kādu iemaņu :D).
No vienas puses - reāli besīgi un čakarīgi cilāt to velo augšā uz mašīnas, siet klāt, mēģināt nenogāzties ar to visu lejā vai uz auto jumta, no otras - kad tu uzbrauc uz Vietalvas ielas, a tur viss stāv no Nīcgales ielas krustojuma līdz pat Matīsa ielai, protams, ir forši ar velo paripināties tam visam pasākumam garām, nevis nīkt stundu ilgā korķī.
Tādā ziņā, Deglava tilta slēgšna vismaz atturēja mani braukt ar auto iekšā centrā. Bet nu es jau neesmu gluži latvietis parastais ar savu veļļošanu pa ziemas saliem un sniegiem ar bērnu uz bd un tādiem ierastiem braucieniņiem uz Bausku ar velo u.tml. Jau 4dien un 5dien novērotais tajā posmā lika domāt, ka latvietis parastais drīzāk tiešām stāvēs 2h korķī (patiesībā vairāk, ja vēl atpakaļ jātiek vakarā, bet tad cik novērots, korķi ir vēl lielāki), nekā kaut ko pārplānos savos loģistikas ieradumos.
Novērojumi braukājot 1,5 mēnešus posmā darbs - bd ar auto liecina, ka ar auto šis ~7km posms aizņem ~20-55minūtes. Kamēr ar velo: ~20-25minūtes. Tālāk uz mājām - līdzīgi. Plus ar auto vnm braucot es pēc iespējas centos braukt nesakarīgos laikos - nu tur uz 10iem uz centru, uzreiz jau pēc 16iem - prom, lai nestāvētu propkās. Ja brauktu "normālā darba laikā", tad tak tur bez 2h posmā bd - darbs - bd vispār neiztiktu. Un tad jau vēl tālāk uz mājām jātiek.

Jā - es arī salasījos visādas gudrības, ka nevajag, ka būs slikti, utt..
Paldies Dievam tikko draudzenei viens pieskatāmais puika 3+ gadu vecumā pēc dragāšanas pa māju ar papildriteņiem pēc dažām reizēm laukā aizbrauca bez.. No viņas saklausījos, plus vēl viņa tā puikas velo papildriteņus iedeva. Tie papildriteņi gan bija 12 collniekam, mums 14 collu velo. Tā nu man sanāca ideāli - tieši kā biju iedomājusies, ka vispār varētu (ja nu tomēr AR tiem papildriteņiem), ka papildriteņi ir ~2cm virs zemes. Respektīvi bērns uz velo apsēsties var - tik traki negāžas uz sānu tas velo, bet braucot (ja normāli brauc) pie zemes tie ritentiņi neskārās necik. Tikai drusku līkumos pieskārās.
Mājās ar to padarīšanu grūti gāja. Meita skatījās uz pedāļiem, bet tur viens, divi minieni un jau stendere. Sapratu, ka jāiet laukā. Laukā vienu vakaru izgājām, kkas tur pa pusei zigzagojot starp asfaltu un zālāju sanāca. Tad tikām uz platākas ieliņas - tur jau labāk, tad gar skolu pa bruģētu laukumiņu, kur pietiekami plats, lai nebūtu pēc vienas kļūmes uzreiz zālājā vai pie bordes un tīri labi aizgāja. Līkumi gan vēl tā piesardzīgi. Nākamajā vakarā jau visus līkumus izņēma ar kā lielā un tikai sākumā drusku pazigzagoja pa zālāju. Nu tad 3ajā dienā sataisījāmies uz veikalu. Pēc 100m chrush, kurā nojuka viens papildritenītis. Noņēmu pavisam, jo tas bija vieglāk nekā uzmudrīt atpakaļ. Meita drusku paprotestēja, bet, kad palīdzēju uzsākt braukt un saprata, ka viss labi, ka nekur viņa nekrīt, nekādu problēmu. Vēl ierādīju, ka tgd pie apstāšanās arī ritenis jātur tāpat kā viņas Strideris, citādi kritīs. Arī tas smuki pieleca. Tad ar to vienu papildiriteni smuki nobraukājām visu rītu - kādus 3,5km nobrauca uz veikalu, laukumiņu, mājās.. Pēcpusdienā vēlreiz kādus 2km uz laukumiņu un mājās.. Jau saprata, kā jāuzsāk braukt pašai, nebalstoties uz tā palīgriteņa. Un tad nu 4ajā dienā aizbraucām uz veikalu, tad laukumiņu un izskatījās, ka tas atlikušais viens papildritenis jau nu tikai vairs traucē, pie zemes tas netika praktiski nekad, tikai aizķērās viskautkur, ja tuvāk kkam piebrauca.. Tad nu arī laukumiņā prasīju meitai, vai var ņemt nost. Viņa teica, ka varot. Tad arī uz vietas noņēmu. Viņa pēc tam no laukumiņa uz citu laukumiņu braucot paņēma to velo un šķiet pat nepamanīja, ka tur tā papildriteņa vairs nav. :D Pacēla velo uzkāpa un aizbrauca.
Tāda mana velo-apmācības pieredze. :D
Ā un vēl mājās pirms šitā visa dažus vakarus biju uzstutējusi to velo tā, lai viņa varētu patrenēties pedāļus mīt uz priekšu - tā lai aizmugurējais rats nekur klāt neskaras, lai var patit uz priekšu un nobremzēt.

Domāju, ka tas Strideris viņai rihtīgi palīdzēja stūrēšanai un līdzsvaram un tad to pedāļgriešanu tik pielika klāt un viss skaidrs. Plus vēl viņa gribēja braukt ar pedāļu riteni, vnk tā uzkāpšana uz tā velo, kāju uzlikšana uz pedāļiem sākumā grūtāk, bet, ja velo uzreiz krīt, tad neiespējami, tur arī visa gribēšana ātri apsīka (mamma grib/saka, ka jāgriez pedāļi uz priekšu, bet viņa sākumā pat nesaprot, ko vispār nozīmē griezt pedālus, jo dzīvē to nav darījusi).. Tur arī tie papildriteņi noderēja - sarast, ka viņa var PATI uzkāpt uz velo, PATI pamēģināt mīties uz priekšu un nekur nekrist, PATI apstāties, sakārtot kājas uz pedāļiem, utt. Un tad uzreiz arī nāca gribēšana mēģināt vēl. Visas dienas man skandināja "mammu brauksim laukumiņu pedāļiem riteni" :D Kamēr iepriekš pēc pāris neveiksmīgām epizodēm mājās, pat virsū negribēja skatīties tam velo vairs.
Ar tiem palīgriteņiem tāpēc domāju - tā, ka mok lielāks bērns, kas normāli atsniedz tādam velo kājas līdz zemei, ir spēcīgāks, var to velo kārtīgi noturēt, varbūt vairāk spēj jau reāli izdomāt savas darbības uz priekšu (tgd sēdīšos, likšu kājas, griezīšu pedāļus), var arī tā uzreiz aizbraukt bez palīgritenīšiem. Bet mums tie ļoti noderēja. :))
Bremzēšanu gan vēl neesam līdz galam pielikušas klāt, tas nākamais. Kad spēs droši un sakarīgi nobremzēt, tālāk jau tikai braukšanas vaina :)

aj, noņēmu to otru papildriteni arī nafig. Meita teica, ka drīkst. Tgd pati sāk braukt, pati beidz, mūk no manis un bremzēt nemāk :D Vienīgais labums, ka tad, kad bļauju, ka pie ielas jāstāv, ja nevar apstāties, rauj kkur pa kreisi un ar līkumu apstājas zālājā :D
To, ka viņa pirms 3 gadu vecuma brauks pati ar velo, toč necerēju :)

Es goda vārds nevēlos iedomāties, kas notiks Ķengaragā pēc Akropoles atvēršnas. Šobrīd jau bezmaz vienīgo joslu, lai no Ķengaraga tiktu uz Pļavniekiem pietiek kādam nobloķēt un viss - propka pa visu Ķengaragu - līdz pat Zoom.
Es arī piederu pie tiem ļaunajiem, kas caur pagalmiem apbrauc propkas, bet nu come on - 2h stāvēt. Bet nu jā - tie, kuru tur dzīvo saka - jauki - knapi esi iedarbinājis mašīnu un jau stāvi propkā..
Bet ko darīt - tur ir absolūti debīls plānojums tam stūrim. No 3 vietām saplūst vienā vietā visi auto - no Krasta rajona, no Ķengaraga, kam vajag uz Pļavniekiem, uz centru vai D tiltu, no Krasta ielas, kam vajag uz sliedēm, No D tilta, kam vajag lejā uz sliedēm.. Tur ir vnk vājprāts. Un tur ir 1a josla!! Tie visi auto rezultātā nonāk 1ā joslā??!!! Kur savstarpēji jāizmainās un uzbraucot pa vienu nākamo joslu augšā estakādē, nonāk nākamajā vienā (!!!) joslā, kur spiežas visi, kam vajag no D tilta vai Krastenes lejā uz Slāvu apli...
Tas ir murgs kaut kāds!
Es saprotu (un esmu pilnīgi par), ka uz centru var būt propkas, ka nav ko ar auto līst centrā, utt.. Bet tak D tilts vispār ir bezmaz kā apvedceļa sastāvdaļa. Plānots savienojums ar Jelgavas šoseju, otrā pusē savienojumi ir/plānoti, lai nebrauktu iekšā nekādos mikrorajonos/centrā un varētu smuki visur apbraukt riņķī, kur mazāk cilvēku, kur mazāk kam tie auto traucē.. Realitātē uztaisa 1u sasodītu joslu, kur propkas nav tikai nezinu nakts vidū un dienas vidū vismaz ir kautcik saprātīgi izbraucams.
Un pavisam drīz šajā joslā ielīdis vēl visi, kas brauc uz/no Akropoli.. Dieva dēļ - nebrauciet tur ar auto! Nu nevajag!

Par gājējiem ar tur ir tikpat "labi" padomāts. Gar Maskavas ielu, lai tiktu pa apakšu Dienvidu tilta estakādei sliežu pusē un 100 metriem garām Akropolei, ir šķiet 4i gājēju luksofori, no kuriem šķiet 3 bija ar pogu (~250m posmā??!!!).., bet nu anyway.. Uztaisa debīlu infrastruktūru un atkal varēs bļaut, ka tantiņas skrien pāri pie sarkanā??? Tā jau no Ķengaraga un Krasta rajonu un atpakaļ tikt nav nekāda medusmaize ne ar kādu transporta veidu/kājām. Tgd būs vēl debilāk.

Un gar sliedēm arī - kur pārtaisīja visu ielu blakus akropolei - vai tad tur kaut nedaudz padomāja par velobraucējiem? Jā, "protams"! :D Ja vēl agrāk bija plata iela ar it kā vienu joslu katrā virzienā (labi, brauca divās pārsvarā), bet nu velo vieta tur pietika, visi kkā apbrauca, viss bija ok, tad tgd uztaisīja divas joslas, kur velo un auto vienā joslā vietas galīgi nepietiek. Attiecīgi konfliktu potenciāls krietni palielinās. Trotuāri malās ar ķieģeļiem, augstām boordēm, ne velojoslas, ne vietas uz trotuāra (trotuāri iet tieši cauri pāris pieturām)..

Fantastiska pilsētplānošana. Un galvenais, ka potenciāls tur bija/ir uztaisīt, lai būtu labi visiem.. Aj sviests.

kad tu aizej gulēt vienos (jo līdz pusvieniem esi kko strādājis darbam no mājām), pamosties pilnīgi neizgulējies, sāc jau taisīt visu smuki darbam līdzi, bērnam brokastīm, sev brokastīm. Tad pieceļas bērns un paziņo, ka gultā ir čura. Tad tu cilvēks visu liec mazgāties, turpini ikrīta darbiņus, saproti, ka uz darba ikrīta standupu vairs nepaspēt... tāpēc pēc bd aizbrauc pa taisno uz veikalu, atdot pavasarī iepirktos siltos gumpīšus (jo gar dekorāciju vietām ir reāli caurumi jau pēc mēneša valkāšanās), pie viena nopērc zāles vajadzīgajā aptiekā (jo tā izrādās tai pat ēkā, kur veikals). Darbā ierodies ar stundas nokavēšanos, cītīgi pastrādā, laidies uz bd, tur izbesījies, jo tajā vienīgajā reizē, kad esi minūti, minūtē pakaļ bērnam, pasaka, ka vēl jāgaida, jo bērni vēl ēd(??) - diendusa tak beidzas 15os, wtf..
Visu dienu ar velo čortojies, ka priekšējo ātrumu nevar pārslēgt - necik.
Mājās izkarojies ar bērnu par to, ka granātābolu vajag tūlīt. Apēdat granātābolu, izkar veļu, pierunā bērnu, ka grāmatas skatīsimies tad, kad sēdēs ar karstu kartupeli uz krūtīm, lai tiktu vaļā no tā pabaisā klepus. Pa starpai sazvani ārstus pieraksti bērnu pie LORa. Pēc izkarsēšanās ar kartupeli, pierunā bērnu, ka puse kartupeļa būs zupā un tikai pusi, ja grib, var ēst tagad, bet labāk, nē. Sagriez pusi kartupeļa zupā, kamēr mēģini paēst un iedot bērnam ēst, sazvani SI, lai kārtējo reizi pārrakstītos uz 8ā zoba raušanu (šoreiz ņemot vērā ne tikai darba, bet arī mēness kalnedāru). Mēģini paēst, paralēli izpildot visus bērna pēc-zupas-apēšanas "gribu" un "ēdīšu". Nošausminies, ka ir jau pusastoņi (no darba es eju prom 15:40, atgādināšu).
Tad nomazgā traukus, tad ej vākt riteni - nu sapūst eļļu, novākt slapjumu, kas satecējis. Atceries par trosīti, ieraugot saspurojušos trosīti pie rāmja, saproti, ka trosīte ir jāmaina. Pirmo reizi dzīvē pieķeries mainīt velo priekšējam pārslēdzējam trosīti.
Kamēr bērns demolē dzīvokli, vienā brīdī aizsūti viņu padzerties un dzirdi nepārprotamu šķidruma tecēšanas skaņu virtuvē. Pasaki bērnam, ka jāpārģērbjas pašai, savāc slapjās drēbes un iedod bērnam lupatu, lai saslauka čuru. 3x skalo un izgriez lupatu.
Nočakarējies ar ātrumu pieregulēšanu vismaz tik tālu, lai kaut kā slēgtos un pārāk traki nestrīķētos nekas nekur, konstatē, ka ar šādiem aplokiem rīt neizdosies nobremzēt, ķeries klāt aplokiem, tad vēl konstatē, ka ar šādām bremzēm ar neizdosies neko nobremzēt, tās ar saeļļo.
Tad, kad viss jau pabeigts un var vākt nost, aizsūti bērnu slaucīt traukus virtuvē. Pēc sekundes dzirdi tādu blīkšķi, it kā būtu saplīsuši visi trauki. Ieej virtuvē un konstatē, ka bērns ir izgāzis laukā atvilktni, tā ir izsitusi flīzē caurumu, rokturis ir noplīsis nost un salocījies. Konstatē, ka bez roktura atvilktni bez palīglīdzekļiem nevaru atvilkt pat pati, nemaz nerunājot par bērnu. Atrodi vienīgo rezerves rokturi (mētājās dzīvoklī ~10 gadus kopš dzīvokļa nopirkšanas laikiem) un domā to pieksrūvēt atvilktnei. Konstatē, ka pa pusei ir jāizjauc atvilktne, jo tai ir dubultā priekša. Skrūvē vaļā atvilktni. Nočakarējies, kamēr dabū rezerves rokturi līdz skrūvēšanai, jo kāds gudrinieks tur vajadzīgajā caurumā ir sagāzis iekšā kaut kādu superlīmi. Kasot laukā līmi, saloci dakšiņu. Pēc ilgām mokām izdodas visu sataisīt (izņemot dakšiņu).
Novāc virtuvi, novāc velo, konstatē, ka ir jau 21:10 un bērns bija jāliek gulēt jau pirms 45 minūtēm, bet bērnistabā bardaks. Kamēr klāj bērnam gultu, mēģini piedabūt viņu pie lietu kārtošanas.
Noliec bērnu gulēt, noliec bērnu uz poda (jo "gribu uz poda"), vēlreiz noliec bērnu gulēt (jo "čura nebūs"). Tad slēdzies klāt darba datoram, visām sistēmām un turpini strādāt, lai vismaz kaut kā savāktu vajadzīgās 6h darba laika dienā...

Labi, ka bērns šodien bija vairāk tendēts uz sadarbību, nevis psihošanu. Es arī. :)

Tā kā man 2gadniece ir sākusi dip-dapot (pagaidām vēl lēnā tempā), beidzot aizdomājos par drošību. Ok - kamēr staigā ar ātrumu 4 km/h ķiveri nelieku, bet ņemot vērā progresu 2u dienu laikā, to drīz likšu.
Bet jautājums, kā menedžēt (nu vismaz mēģināt) drošību gan kļūst aktuāls.
Piemēram, ielas - pāri ielām kā? Kā / ko mācīt pa pagalmiem, kur autiņi arī mēdz braukāt? Bija ideja mēģināt ieskaidrot ka pāri lielām ielām mamma riteni nes un bērns iet pie otras rokas. Kā dara citi?
A ko pa pagalmiem? Teorētiski tur varētu iet arī pati, bet nu autiņi arī tur braukā..

Pagaidām gan mums jebkura mācīšana ir ar lieliem skandāliem, bet nu imho vieglāk ir iesākt uzreiz kādu principu, nekā vēlāk mēģināt bērnu "pārmācīt".. Piem., pie ielām (kur es gribētu nest pāri) joprojām (nu labi 2ā diena tikai) vājprātā skandāls. Bet nu domāju, ja stingri pieturētos pie tā principa, gan jau pielektu ar laiku. Bet vai vajag?

Atbraucu no Magnēta, izdomāju, ka varētu atkal nokrāsot matus (pat krāsojot ar želeju, kas izmazgājas 4-8 reizēs, jau redz, ka sāk ataugt saknes), tad paskatījos uz velo, un ķēros pie velo :D
Mati pagaidīs, bet velo kopš nedēļas sākuma megalietus, ir izbiruši un/vai kļuvuši kvadrātaini visi brīvrumbas gultņi. Vai nu man aizmugurējam ratam NAV brīvgaitas vai arī ir TIKAI brīvgaita :D tā nu es līdz nedēļas beigām nomocījos (reāli besīgi braukt pa kalniņu lejā un bremzēt, lai ātrumu samazinātu vismaz līdz tādam līmenim, kur varu kājas iztīt līdzi, jo brīdī, kad netin, visa ķēde pai gaisu, pārslēdzēju rauj spieķos, viss grab un lec no dibenapakašas laukā). Tieši tikpat besīgi ir pieripināties pie krustojuma un saprast, ka brauciens iepauzējas, jo pedāļus var tīt cik gribi, bet aizmugurējais rats ij negrasās griezties līdzi. Nemaz nerunājot par visādām neparedzētām situācijām, bremzēšanām vai tml pilsētvides "priekiem". Pa šoseju ar to brīnumu mok varētu tīt vēl dažus tūkstošus - ja ieleca robā, tad tinot nekas neraustījās, bet tiklīdz sākas bremzēšanas, ātrumu slēgšanas vai dies pas vēl stāšanās - tā viss.. Komplektā tam visam pilnai laimei bremzes vai nu strīķējās pret aplokiem vai arī nebremzēja tā, lai kcik paredzamā attālumā varētu apstāties.. Šo nedēļu ta braukāju tikai viena pati uz darbu un tā, bet nu ar bērnu tomēr pie šitāda rasklada nebūtu prāta darbs braukt (to pat es saprotu).
Jau 5dien rītā noskatījos, ka jāmaina rats, bet nu kļuva reāli žēl tās kasetes, kas tur virsū - ar veco, izstaipīto ķēdi, ar nojātajiem un ar melnu ķepsi pilnajiem pārslēdzēja rullīšiem, visām tām smiltīm un musoriem uz pārslēdzējiem un zobratiem. Tā nu ķēros pie tā velo. Nočakarējos >2h - bet nu noberzu lielos zobratus, klaņus, nomainīju pārslēdzēja rullīšus, noberzu abus pārslēdzējus, noņēmu, notīrīju un saeļļoju aizmugurējās bremzes, nomainīju vēl bremžu klučiem gumijas, vēl drusku rāmi ar paberzu aizmugurē, nomainīju ķēdi un ratu.. Nu vismaz aizmugurējā velo puse ir daudzmaz kārtībā. :D Pie priekšas ķeršos, kad iestāsies pavasaris un nebūs vairs jāuztraucas par ledu uz ielām. Ar šito priekšējo riepu vismaz var dragāt arī pa ledu ar visu bērnu velobeņķī. Tā viss vakars arī pagāja. Jcx skatīja bērnu visu dienu.
Un mati atkal atliekas uz tālo, nezināmo nākotni. :D