slēpošanas prasmju uzlabojums vai kritums?
Pirms nedēļas bijām Ozolkalnā. Iepriekš bažījos, kā meitai tur ies.. Kā lielā!
Par krēslu pacēlājiem sajūsmā, bija gatava braukt vēl pēc tām 2h..
bet nu nogurums jau bija tāpat - iestājās atkal viss ir slikti traģēdijas, palīdzēt novilkt slēpes nedrīkst, kad eju uz auto, jo nu pašai jau uz wc gribas un esmu pārsalusi, tad apsēžas sniegā un raud, utt.. Kad nāku atpakaļ no wc jau pazudusi - izrādās paraudājusi un tad izdomājusi, ka neies uz auto, bet aizies notīrīt slēpes no sniega.. ak mans mazais susuriņš!

Šo 6dien tad nospīdēja iespēja ar jau zināmu kompāniju aizbraukt uz Milzkalni vēlreiz. Te jau man pat gandrīz vairs neizdevās piespiest meitu līkumot. 30 sekundēs lejā, pa visu trasi uztaisot šķiet pāris piespiedu līkumiņus (tā uz 1m). Sāka mācīties (pati!!) braucot kaut ko darīt ar tām slēpju kantēm..

Vakarā vēl parādīju video no olimpiskajām spēlēm, kā tur sievietes gāž pa kalniem lejā. Meitai āķis lūpā - viņa arī tā gribot. Un mācīšoties pie instruktora un klausīšot.. :D