man teiksim brīžiem šķiet, ka paspēt jau VAR, BET tā visa paspēšana rada TĀDU stresu kopumā, ka mentāli dod veselībai vairāk sliktuma, nekā sportiskais ieguvums.
Atļaušos banalitāti (bezbērnu cilvēkiem to nesaprast), bet bērni bieži vien ievieš pamatīgas korekcijas, jo nu paspēt var arī ar visiem bērniem, bet kādu cenu tas prasa. Jo nu tu vari izdomāt, ka reku tgd tas, šitas, tad to un šito, bet tas "sīkais ķēms" tieši izdomā uztaisīt traģēdiju es nezinu par ko, absolūti nevēlas sadarboties, utt., un tad visi tavi termiņi un plāni un viss aiziet pa pieskari. Un tad ir izvēle - tu sakliedz, sabļauj, ar varu un skandālu panāc to ko Tev vajag tad kad Tev vajag, vai arī izvēlies tā tomēr nedarīt un atlikt savus termiņus un plānus un sarunāt normāli kaut kad. Ja runa par dzīvības/nāves jautājumiem tad, lai tas bērns kliedz, kas jādara/jādara, bet ikdienas treniņi tomēr nav dzīvības un nāves jautājumi :)