Pēdējā pusgada laikā esmu TIK daudz zivju ēdusi, kā nekad dzīvē. Tas saucas "bērnam reizi nedēļā būtu jāēd zivis".
Nu labi - izņemot tos pāris mēnesus, kad strādāju Kiprā zivju restūzī un tur populārākais ēdiens bija jūras velšu mezē - tb no visādiem jūras brīnumiem un zivīm pa druskai uz nezinu padsmit šķīvīšiem. Tur bieži bija tā, ka visu nevarēja apēst, līdzi neņēma un ta viss, kas uz tiem škīvīšiem palika - zivis, kalmāri, astoņkāji, mīdijas vai tml. bija dabonams darbiniekiem. Un ņemams uz mājām līdzi ar. Neviens veselās/neaiztiktās zivis vai tml gabalus uz citiem šķīvjiem nelika, nesildīja un citam galdiņam nedeva. Nu tolaik es ar pieēdos visus zivjveidīgos, cik tik līdz iekšā :))

Bet nu te mājās mēs tā pieticīgāk - tvaicēta forele, tvaicēts lasis, tvaicēta palija, šodien pirmo reizi ļāvos gastronomiskām izvirtībām un uzšmorēju aļa krāsnī ceptu foreles fileju. Gan ar atkāpēm no receptes - bez sāls, pipariem, šalotes sīpola (kas tad tur vispār paliek, ne?) un vispār visas sastāvdaļas vnk bez kādas iepriekš apcepšanas uzmetu virsū tām filejām un iebliezu cepeškrāsnī. Abet ņammmma!! :) Man jau šķiet, ka forele vispār ir TIK garšīga zivs, ka tur ir baigi jāpacenšas, lai kko sabojātu, jo nu parasti es vnk veselu, ķidātu foreli iemetu katlā uz tvaicējamā sieta bez kādām garšvielām vai tml, pēc 10-15min izceļu laukā un ir TIK garšīga, ka mēli var norīt. Nu un parasti es jau arī tās foreles pērku no caur zemniekuprodukti.lv, kur cik saprotu tā zivs ir no rīta vēl dīķī peldējusi un vakarā jau es viņu dabūju un nākamjā rītā tvaicēju.