Tas, kas mēs esam, veido to, kā mēs esam.
Mēs redzam un zinām, ka redzam. Bet - kas redz? Redz kāds, un tas kāds esmu es. Vienskaitlī. Kā pasaule, viena, vesela, redzama. Tāda, kas attiecas uz mani kā būtni - kaut kā.
Bet kas es esmu? Es jautāju, jo nespēju saredzēt. Visām tām spilgtajām lietām, kas uzskatāmi darbojas - rokām, kājām, domām un jūtām - tām nevari saskatīt cauri. Tas, kas tai vietā, kur dvēsele, ir nesaskatāmi tumšs. Bet tai tumsā ikdienā danco dažādi fantastiski tēli - kā eksotiskās zemēs, iedomu piepildītās, kur ne vien zāle zaļa, bet arī brīnumu netrūkst.
Un tomēr šo tumsu var saskatīt - ne gaismas acīm, kas jūtas kā skatītājs. Šī tumsa redzama akli - tikai no tumsas, ne citādi. Tad tā kļūst kristāldzidra un viss, kas tā ir. Un tai vietā, kur dvēsele, ir tumšs un absolūts tukšums. Un pasaule, kurai pret mani jāattiecas, melnajā spogulī paliek tieši tik tukša. Uz mani tā neattiecas - tajā nav, kam tiekties. Un pasaule paveras tukša un melna - tik tukša kā tās attiecības ar to, kas būtībā esmu es.
Ja noņem visas tās krāsainās pasakas, kas notiek it kā citās pasaulēs, pa vienīgo sagrābstītās, tad tāpat noņem visus piedrazotās apziņas putekļus, lauskas un strēmeles, kuras kā mirstošas vasaras lapas aizkrāso melno debesu atspulgus peļķēs.
Un tu vairs esi vien miesa - ne "es", bet "šis"; pasaule ir vien lieta - ne "pasaule", bet "tas". Un cilvēkam vairs nav, pie kā iet - nav vairs, kam iet. Vairs nav "es tevi mīlu" vai "man patīk tas": ir vien "šis ir tā" un "tas ir tāds". Bet pat "tā" vairs nav "tev". Un "tāds" vairs nav "tev". Pasaule vairs nav attiecībās: tā principā neattiecas.
Tu esi redzējis spogulī sevi - pilnīgi tukšu tumsu - un no tās zini, kā gaisma nevar zināt, ka nekas neattiecas. Un tā uz visiem laikiem paliksi sadalīts - tu centīsies uzvarēt gaismā, bet tumsa to aprīs kā aiza virs tās būvētu greznāko pili. Visas lietas kā melnais caurums aprij būtības negatīvā bezgalība jeb universāla viennozīmība. To nevar noliegt - tas jāatzīst un jāpazīst. Bet pēc tam - atliek vien cerēt, ka tumsu var pieradināt, ka gaismā var ražot gana daudz nesvarīgā, ka pār aizu var sastumt gana daudz smilšu un turpināt pietiekami ātri, lai uz tām uzceltu pili, kas nogāztos nebūtībā tikai pēc tam, kad viss, kas tur dzīvo, ir miris.
Esot nekam un izliekoties par kaut ko, atliek pasauli tvert tieši tā. Ja vien to nepaspēj aprīt skatītājs, rijīgais tukšums, aprīt visus izklaides uzvedumus ar visu šo čīkstošo skatuvi.