paceļam tostu par
Bēres rīko dzīvie un dzīvajiem. Nevar apglabāt, kādu, kura vairs nav.
Mēs nosaucam tukšumu vārdā, mēs glabājam tukšu vietu - kā kapu zem sava akmenī iecirstā vārda - un pavadām visas šīs dienas, degot pēc nemirstības.
Tā mēs nododam bēres kā stafetes kociņus - no paaudzes paaudzē - un nepārtraucam ticēt, ka nāvei pašai ir vārds. Ka visam, kas iekalts akmenī, ir spēcīgāks, īstāks, ticamāks vārds, nekā šai bezvārdu telpai, kur reāli mītam.
Ne par to, ka mēs atceramies mirušos, bet par to, ka tos rokam un definējam zem akmens un koka kastē kā konkrētu stāstu, kā profesiju, "še dus skolotāja", "mīļotais tēvs", "diženais rakstnieks". Līdz vairs nezinām, kas ir cilvēks, nē, pat plašāk - kas ir dzīve. Kas ir šis pasaules process, kam nepiemīt rakstīti likumi, kurš ir pilnīgi un galīgi brīvs no jebkādiem mērķiem un atskaites punktiem. Viss ir tas, kas tas gadās, tikai tik ilgi un tā, lai tūlīt pat būtu jau citādāk. Mēs to redzam, mēs to zinām, mēs to sakām - bet nezinām lielākas šausmas par patieso lietu dabu. Labprātāk svīstam zem uzplečiem, ar prieku iznīkstam izmisumā par jānopelnāmiem punktiem, mēs gavilējam par iespēju kļūt par ko tādu, kas ļaus vairs nejusties vispār - tikai būt kaut kam līdzīgam kapos nogrūstam akmenim ar lielu un skanīgu vārdu. To be a rock and not to roll.

Bet pasaule iet savu gaitu. Tādi nu esam. Un tomēr šim prātam ir acis, un tomēr šis prāts spēj zināt, ka mēs esam tikai elpa, kas mēģina atrauties pati no sevis un kļūt par plaušām vai gaisu, no darbības kļūt par lietu, no sajūtas kļūt par domu, pārveidot dzīvību nosaukumā.
Mēs labprātāk būtu miruši, nekā dzīvības konfrontēti. Un varbūt citādāk nevar. Un, ja nevar, tad izvēle kļūst pilnīgi skaidra.