naktsgrāmata
Saule kuļas caur jūru, zem zila tērauda vāka, un debesu gaišajā pusē mutuļiem asiņo zapti;
elpoju lienošās miglas auksto tvaiku - veļu pirts, debesu pagrabs -
līdz iznirst no tumsas ceļazīmes, mirdzošas, uzvarošas, atklājot - aiz manis aust gaisma;
ēnu vēl nav, un putni aizsmakuši trūkstas un bļaustās par cilvēku ļaunajiem sapņiem;
pārnākot mājās, pirms pasaule atceras vārdus un sāk tos kā lodes mest krustu un šķērsu,
palieku iespiests starp sapņiem un īstenību - telpā, kura jau aptvērusi abas un visu.