pojejija rajoja
ai, nu, rakstīt tak vajag kaut ko skaistu un skanīgu
davai tur
Caur pilnīgi cietu stiklu un pilnīgi caurspīdīgu
Ar stiklainām rīta acīm pār spīdīgu pagalmu slīdu
Skatiens paklūp pār vārnām, ieķeras bērzu zaros
Virs atkritumu tempļa laižas ķērcošas mūzas baros
Bērni ar vecmāmiņām un vecmāmiņas ar suņiem
Dzīves sakauti jaunieši pirkstos sažņaugtiem malduguņiem
Riņķo ap piecstāvu kazarmām, piecstāvu cilvēku noliktavām
Riņķo un jauc manu galvu, līdz sajaucu viņu dzīves ar savām
Caur dubulto, caurspīdīgo, skaņas slēpjošo stiklu
Es izeju kārtējo Šerloka Holmsa rītārda pētnieka ciklu
Ārā nekas nav mainījies un pasaule mūžīgi klusē,
Kurš gan no ārpuses pateiks, kas notiek stikla tumšajā pusē