Iksirugumta (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} po) rakstīja,@ 2012-04-11 22:57:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
| Garastāvoklis: | kko par iekšējo laika izjūtu |
mans nerdy contribution tautas dzejai, html mīla, yo
Es neesmu pulkstenis - un tikšķošā tu, pukstošie mēs pustukšie viņi Šķindot dažādos tembros griežas ciparnīcas rāda ar taustekļiem, rādītājiem, tausta vasaras, istabas, nokrišņus, guļamistabas tausta tevi uz gultas un nozvana pusstundas atvadas, nokaras rādītāji un netiek vairs augšā, tālāk par pusi, pustukšie mēs. saulainas, svešas vasarnīcas, varbūt kaut kādās fočenēs sagrābstītas, neesošas, un tomēr, un tomēr - putekļi gaisā uzdzen man trīsas Pludmales, suņi, baloži-alus-un-bruģis, un šodien oranžajā, srsly, mūžsenais skolasbiedrs Uģis Austrālijā audzē gandžu un sērfo. Visi tie wannabe pulksteņi, visas tās laika līnijas - un viņu ir vēl simtreiz vairāk - šķērsām un pamīšus staigā, un katrai liekas pagājis miljards gadu vai divi vai acumirklis un tā visu dzīvi var sadalīt ciparnīcās, kas nedarbojas klibo un zvana un mēģina sadzīvot līdzās, sakot, cik man jau vēls, vai cik vēl nav gana vai cik daudz reizes var zvanīt par to, ka nav mana nav mana nav mana pusstundā nokāries pulkstenis stāv tur, kur palicis, zvana Un citi, un citi, un citi, un citi tikšķ, takšķ, skaita un pakšķ tā kā ūdens uz pūstošiem dēļiem saulainās vasarnīcās pēc lietus - varbūt izdomātās, varbūt - es nezinu, es neesmu pulkstenis, tās atmiņas pašas par sevi skaitās tās, kuras kustas, kuras nepaliek mūžīgi TAGAD, tā patiesi tā arī neizjustas. |
