÷

09:11 - brīt sauļuks

Nebiju tik agri cēlies. Nezināju, ka saule mēdz spīdēt arī no tās puses :-o


P.S.
ā, sasodīts, sniega tak nav!
ūsas, tās riebīgās ūsas - nodzinis beidzot!

• 5
• Saki

10:21 - liff

This is random, and it never ends.

• 2
• Saki

12:47 - pīpl

Tā kā jāstrādā, sāku veikt sarežģītus un nelietderīgus pētījumus.
Atradu visādus pamatskolas biedrus oranžajā.
Jocīgi. Kā tā dzīve, vai ne, ar tiem cilvēkiem visko tā kā izdara. Un tāpat - jau no sākta gala vadlīnijas ir ievilktas. Traģēdijas vairāk piederas otrajai dzīves pusei - vai varbūt vidum. Katrā gadījumā - dzīves smaguma centram.
Kā cilvēki veidojas gaiši vai tumši, maucīgi vai kārtīgi, tukši vai pilni, viskaut kā tā, zinkā.
Bižotie kļūst par fašistiem, īzī gouingi tā arī īzi gouo, pāraprūpētie nodzeras. Viskaukā tā.
No vienas puses pat šausminoši mēģināt aptvert, ka viņi visi nav izbeigušies, ka viņi nedzīvo kādā paralēlā dimensijā - kā grāmatās vai filmās - bet ir kaut kur vienlaikus, paralēli, tur ārā. Krīpī. Man labāk gribētos, lai visi nomirst. Or smth. Un sistēmā ir viens caurums, kā to var izdarīt. Vismaz viens. Bet liels.

P. S.
un, protams, visām tām dūdām ir bērni

• Saki

13:19 - 911

Jei bogu, man ir kkādi zeķu rūķīši, kas nes prom labās vai kreisās zeķes - vēl neesmu ievērojis, kuras tieši.

Bet tik un tā ņirdzīgi, ka tos tur dušas uzgaļus sauc par "klausulēm" lol.
Varētu iet pazvanīt. Salst :-/

• 3
• Saki

16:37 - 40KB

Viena no fīčām, kas klab.lv sūkā, ir tik aizvēsturiski ierobežotais pieļaujamais userpic izmērs.

• Saki

19:28 - pietiek

Lai cik saudzīga būtu bijusi šī ziema, vasara liekas kā tāla atmiņa no jaunības, kas nenāks vairs.

• 1
• Saki

20:40 - epifānijas mākonī

Tur, klausos mūziku, un, like, cilvēkiem ir jūtas, you know...
Kas nav normāli?

• Saki

22:57 - mans nerdy contribution tautas dzejai, html mīla, yo

Kā uzvedas laiks - šķībais soļu skaitītājs? Es neesmu pulkstenis - un tikšķošā tu, pukstošie mēs pustukšie viņi Šķindot dažādos tembros griežas ciparnīcas rāda ar taustekļiem, rādītājiem, tausta vasaras, istabas, nokrišņus, guļamistabas tausta tevi uz gultas un nozvana pusstundas atvadas,             nokaras rādītāji un netiek vairs augšā, tālāk par pusi,                     pustukšie mēs.                    Un tad vēl citas ciparnīcas, no bērnības, saulainas, svešas vasarnīcas, varbūt kaut kādās fočenēs sagrābstītas,   neesošas, un tomēr, un tomēr   -   putekļi   gaisā   uzdzen man trīsas       Pludmales, suņi, baloži-alus-un-bruģis, un šodien oranžajā, srsly, mūžsenais skolasbiedrs Uģis     Austrālijā         audzē gandžu un sērfo. Visi tie wannabe pulksteņi, visas tās   laika līnijas - un viņu ir vēl simtreiz vairāk - šķērsām un pamīšus staigā, un katrai liekas pagājis miljards gadu vai divi vai acumirklis un tā visu dzīvi var sadalīt ciparnīcās, kas nedarbojas klibo un zvana un mēģina sadzīvot līdzās, sakot, cik man jau vēls, vai cik vēl nav gana vai cik daudz reizes var zvanīt par to, ka nav mana nav mana nav mana pusstundā nokāries pulkstenis stāv tur, kur palicis, zvana Un citi, un citi, un citi, un citi              tikšķ, takšķ, skaita un pakšķ tā kā ūdens uz pūstošiem dēļiem saulainās vasarnīcās pēc lietus - varbūt izdomātās, varbūt mūžsenās, varbūt - es nezinu, es neesmu pulkstenis, tās atmiņas pašas par sevi skaitās tās, kuras kustas, kuras nepaliek mūžīgi TAGAD, tā patiesi tā arī neizjustas.

• Saki