laikam laiks
Kad gadās laiks, gadās ieraudzīt, samērot brīdi no brīža, kaut tik daudz, lai redzētu brīžus kā tādus. Kad patrāpās saskatīt laiku. Cik tālu ceļu nogājušas asinis tavā miesā, cik ieelpas sen tu biji tepat, tāds pats, cik ļoti vecs tu jau esi tieši šeit? Cik ļoti tu noveco, neatjaunojoties? Tu esi tik vecs, cik tālu tu atpaliec, paliec - paliec vecs.
Kur es būšu pēc 50 ieelpām, cik tālu es būšu pēc 80 metriem asinsrites, cik tālu es būšu, kad sekunžu, minūšu, stundu rādītāji uz rokas būs aizrādījuši ceļu - cik ļoti es atpalikšu. Ir lietas, kas jāpanāk. Jāpanāk tikai tāpēc, ka tās iet, kā eskalators zem kājām, kā straume, kas nes, un tu nesies tai līdzi, bet atmiņās - tajā, kas esi - tu joprojām esi tur lejā, pirmajā stāvā, vai augšup pa straumi, kur bija daudz vieglāk, daudz lēnāk, kur dziedāja putni vai kūrās ugunskuri. Citur. Un kur tu esi tagad? Vai esi ticis sev līdzi, tam visam, kas rit, tam visam, kam nerūp sapņi un cerības?
Straumi nevar uzveikt. Nevar apdzīt laiku. Un sevi - sevi nevar apdzīt. Var tikai atpalikt - uz priekšu vai atpakaļu. "Garīgi atpalikt", esot sev prātā kas cits, nekā tas, kas tu esi, domājot citur, nekā tur, kur tu esi, gribot ko citu, nekā to, kas ir. Iestrēgt nākotnē vai pagātnē. Iestrēgt. Sapīties. Sapisties.
Atmosties. Nekam augstākam. Pamosties tikai tik zemu, cik esi, tikai tik augstu, cik esi. Nekā vārdā. Ne ar mērķi, ne ar sapni, cerību, ne ar atmiņām, ne ar vīzijām. Ar sevi - visplašākajā nozīmē. Ar pasauli, tu, putekli vējā, tu, koka gabaliņ straumē, tu, miegainais pasažieri.
Nav sliktākas, labākas zemes, vien, tā, uz kā stāvi. Un viss. Cits viss pārvēršas maldu un nožēlas sāpēs. Tev sāpēja, sāpēs. Bet kā tu jūties tagad?
Vai es atpalieku? Pēc tam, kad jautāts, vai atpaliku un atpalikšu - vai atpalieku? Sākot mosties jautāju sev - vai atpalieku, vai palieku, vienmēr citur, vai palieku laikam un lietām par lieku, visam, kam pielieku roku, kam pielieku spēku, jābūt īstam, viss cits ir par lieku.
Vai es atpalieku?