mazliet par tabu
Varbūt jānomet te burtos daļiņa domas. Kādu laiku šķiet, ka runāt nav vērts. Vismaz ar tiem, ar kuriem vajadzētu. Jo neaizies. Nu, vai varbūt man vienkārši bail no kārtējā pārpratuma, kuri birst kā no pārpilnības raga, domājams, slēptu vai neapzinātu motīvu dēļ. Tāds viš, tas cilvēks, ir.

Viens liels samežģījums (ak, cilvēk..) griežas ap tā dēvēto "feminismu", lai ko arī tas katrā brīdī nozīmētu. Varbūt tieši šī termina genderfluīdisms raksturo tā problēmu - vai tā turētāju problemātisko taktiku. Kas nu kurā brīdī ir izdevīgāks, to var pabāzt zem taisnības karoga - sarkanāka vai daudzkrāsaināka. Vai tagad jau - zem bezkrāsaina, it kā noteiktas nostājas nebūtu pakļaujamas kritikai. (Pārfrāzējot Voltēru - mūs valda tie, kurus nedrīkstam kritizēt.)

Mums te večus izšāva jau gana sen. Vai vismaz sakropļoja - garīgi un fiziski. Jo sievietēm, protams, kara kalpība nav obligāta. Tad komunistiski feministiskā Padomju Savienība (jau jūtu kā dusmās piesarkst sejas un karogi) rūpīgi izskauda vīrišķo noteikšanos un sabiedrības laušanai kultivēja Stiprās Sievietes tēlu - kurš joprojām ir tik nemirstīgi populārs šajā pasaules malā. Mēs nenoliedzami dzīvojam matriarhātā, sabiedrību un attiecības galvenokārt dominē sievietes. Tas vienkārši ir fakts - ja kāds to nevar atzīt, tad tas ir tikai viņa prāta slīpais klibums.

Skaidrs, ka sievietes (protams, ne visas - lūdzu atcerēties, ka apzinos izņēmumu esamību) grib stiprus večus, kuri var būt rupji un dzīvnieciski, valdonīgi un paštaisni! Izklausās kreizī, vai ne? Izklausās. Jo arī to nedrīkst ne atzīt, ne pat apcerēt. Jo sievietēm ir daļēji izdevīgs pašreizējais stāvoklis, kad viņas drīkst pieprasīt jebko un nedabūšanas gadījumā nevis vienkārši apvainoties, bet arī atriebties un safantazēt jebkādus melus, lai iznīcinātu "pāridarītāju". Un sievietēm, protams, tā tēlainā pasaule ir daudz dzīvāka. Kā bērniem. Varbūt skolotiem, varbūt sapucētiem, bet ne morāli nobriedušiem. Protams, arī veču, kas varētu audzināt ģimeni un sabiedrību, mums te nav (neatkārtošu iemeslus). Tiesa - paaudžu traumas, nevis pārpumpētas visatļautības dēļ. Bet ne par to ir stāsts un ne tas te tagad būtu jāattaisno vai jānosoda.

Tad nu kopumā visa lielā problēma ir savelkama tādā paradoksā, kurā sievietes uzdod sevi par nabadzītēm un var izmantot visus līdzekļus, lai dabūtu to, ko viņām iegribas, bet tam nav nekāda regulējošā mehānisma (izņemot ilgtermiņa nožēlojamību, kuru saprot tikai attopoties neauglīgas un indīgas vecmeitas statusā vai toksiskā laulībā ar kādu, kurš ar maldināšanu piejūgts kā materiālo resursu avots) - jo sievietes vienkārši nedabū pa muti. Viņas var draudēt ar vardarbību vai ar nāvi un to arī īstenot, bet tam pretī nestāv nekas. Jo, kā tu vari neizdabāt raudošai sievietei? Un pieauguši cilvēki taču tēlo daudz labāk nekā bērni. Un tajos melu izdedžos mums pēc tam jādzīvo.


P. S.
Es saprotu, ka dabūšu par šito pa galvu. Tāpat kā var norauties par antisemītismu, pasakot jebko žīdiem nevēlamu. Arī femimarksistu ideoloģiskā skola ir izkopta līdz smalkai terminoloģijai un grandiozi finansētām institūcijām. Tāds tas varas mehānisms, un tā rīcībā ir daudz jaudīgāki ieroči par cibiņu.
Bet var jau vienkārši parakstīt. Un ne jau tā kā te daža - apmelošanai, šantāžai un graušanai - bet skaidrākam skatam.

Es gribētu, lai nebūtu par šito jārunā. Protams, sekos kaut kāds murgs komentāros. Nu i nafig. Bet ko var darīt.