Tas, ko gribas saukt par "cilvēcību". Cilvēciskā cieņa. Iejūtība, gudrība, pacietība. Īsāk droši vien varētu teikt: "apziņa". Tas tā - pretstatā hipnotiskajam transam, ko pamatā veido vardarbība (kuras rezultātā, attiecīgi, cilvēki disociē "Stokholmas sindromā" vai aizrautībā ar savas mazās dzīves beznozīmīgajiem procesiņiem).
Apziņa gan vienmēr ir ļoti personīga lieta, līdz ar ko nekādu masu režīmu, kas to veicinātu, nevaru ieteikt. Zināmā mērā patiess varētu būt minējums, ka jānotiek šausmonīgai iznīcībai - dārgai samaksai par savu nolaidību -, lai cilvēki izvērtētu, kā [censties] dzīvot tālāk. Pagaidām vēl nav izsapņots tas murgs, ka cilvēku var apmierināt no ārpuses. Sekas tam neizbēgami ir graujošas - un, lai nenoslīktu asinīs, cilvēki sāk rāpties pāri līķiem, veidojot aizvien stāvākas piramīdas. Tādā ziņā "demokrātija" ir universāli meli, lai tie, kas saprot lietu iedabu, vēl ilgi varētu stāvēt ārā no apjukušo slīkoņu masas. Toties šādi noslīks vairāk cilvēku nekā lēzenākā piramīdā - jo tie daži, kas ir spicē, no augšas bļauj, ka viss esot labi, no turienes izskatoties ļoti optimistiski.