Kristāla skropstas, gumijas zoles
Dumjais pilsētas sniegs. Rāpjas gar logiem uz augšu, viss tāds pārpasaulīgi baltās mežģīnītēs.
Baidās - vai? - zem riepām, pēdām un sāļiem pārvērsties pretīgā pļurā. Krīti, mauka! Mirsti, tu, skaistais, tu, burvīgais, tu, tīrais! Mums, bļe, te jādzīvo - šitajās ielās. Nekur tu, sūds, nepaliksi!
Kā nav kauna kā ar pirkstu galiem pār muguru glausties gar loga rūtīm, kā nav kauna gulties uz jumtiem baltās debesu kārtās, gozēties, vērot - audzēt ledainos lāsteku pīķus tam vien, lai nosistu kādu no mums - šīs debesu pilsētas, šīs katedrāles, šīs dubļu, tumsas un sāļu ielejas galminiekiem - kā nav kauna?
Kaut mēs par šo neciešamo noziegumu varētu atņemt sniegpārslām skaistumu, uzmaukt to savām primātu miesām un ierādīt sūda sniegam tā īsto vietu! Visu sabradāt, uzrāpties jumtos un bluķīgā lēcienā noraut kristāla balerīnas bruncīšos zemē. Pret asfaltu, bruģi, uz kanalizācijas redelēm, izklāties, izšķīst un aizpeldēt inženieriski teicamos taisnleņķos un diametros. Caur attīrīšanas iekārtām kļūt par ūdeni - un kalpot pa īstam - podos, izlietnēs, automazgātuvēs. Nevis te, zinies, grābstīties svešiem ļaudīm gar stikliem.
Oj, zinies, sniegpārsliņas, sudraba eņģelīši - simts punkti grib kaut ko nozagt. Droši vien dzīves prieku. Kaut metereologs viņu rāvis!
Vai gan nav pienācis laiks uzlikt vāku - un aiznaglot? Vismaz logiem kā plakstiņus aizsitiet priekšā slēģus, lai lāstekas karas zem sniegotām palodžu skropstām kā aizmiegtu acu tumsībā krītošas asaras - lai karas, salūst un krīt! Lai krīt kādam citam uz galvas, uz mašīnu stikliem, lai sadauza apdrošinātāju mieru - bet, lūdzu, tikai ne manējo!