Nu, kā, sava dzīve pēc definīcijas ir mēsls, vai ne? Nu, lūk, tāpēc vajag radīt citas, kuras pieder tev, bet nav tāds mēsls, jo nav tev pašam jādzīvo! Kas gan var būt pretīgāk par dzīvošanu pašam? Var jau turēt kastītē skudras vai līdakasti uz loga, bet bērns.. tas jau ir daudz līdzīgāks tev pašam - daudz vieglāk ieiet psihozē, darīt viņam "mīlestību", paņemot labo un nogrūžot slikto, un visi ir laimīgi. A sīkie jau neko neatceras, viņos nekādi nospiedumi nepaliek - paliks 18, startēs paši no pilnīgi baltas lapas, uztaisīs savus sīkos, un Utopija vairs nebūs sena, neviena nelasīta grāmata.