Par to emocionālo apjukumu, manuprāt, tāds viltīgs moments, ka džekiem patiešām tās emocijas izskauž jau no bērnības - meitenes drīkst justies. Un, ja tās visas jūtas, kuras nedrīkst apzināties, izjust vai izpaust, sapūžņo, tad tas izmisums ļoti drīz šķērso pilnīgas bezcerības un bezpalīdzības robežu (vnk nav tie nabaga cilvēki tik emocionāli fleksibli, lai tiktu cauri - kaut vai ar kkādiem tur "palīgā saucieniem" vai demonstratīviem pašenes mēģinājumiem). Bļe, būt džekam mūsu kultūrā emocionāli, imho, ir nesalīdzināmi smagāk tieši tāpēc, ka vairumā gadījumu tu esi tiešām mērķtiecīgi emocionāli izkropļots (ne vien ierobežots/iespiests sistēmā).
Reāli nopietna tēma. Sievietes šito, cik esmu novērojis, neapzinās un nesaprot. Viņas nepiefiksē to, ka zēnu audzināšanā milzīgs uzsvars tiek likts uz to, ka "zēni neraud" un "ko tu bimbā kā tāds skuķis" un tml. Tur tas seksisms jau tiek iedragāts kā ar cirvi, sašķaidot spēju rast universāli vienojošos, cilvēciskos aspektus ar citiem vispār, par dzimumatšķirībām pat nerunājot.