Davai, mieriņš.
Man šķiet, ka cilvēki bieži jauc emocijas un prātu. Un tad viņi izdomā, ka cilvēks, kurš vēlas mieru un mīlestību, nedrīkst ienīst un dusmoties. Tās ir pilnīgas muļķības! Dusmas un naids ir dabiskas un neizbēgamas emocijas, ja tev kaut kas ir svarīgs un ja tas ir apdraudēts. Vot, reāli dirst var uz tiem, kuri tēlo baigo mieriņu, pastāvīgi ļaujoties vājumam un izejot uz kompromisiem.
Es reāli nevēlu neko ļaunu un man neko vairāk par harmoniju/patiesumu nevajag. Nu, un, tā kā apkārtējo cilvēku prāti ir pilni ar sūdiem, tad, lai ar tiem kaut kā vispār sadzīvotu, tā "nomazgāšanās" pieprasa zināmu attieksmi - nevar dzīvot sūdos un būt tīrs, tas prasa kaut kādu darbu, kaut kādu motivāciju, kaut kādu attieksmi, un sūdu pieņemšana galīgi nav tas, kas tev ļaus nomazgāties.
Mani visos laikos ir pavadījuši patiesas vērtības meklējumi, kas pats par sevi ir gana karsts temats, jo tas izšķir visu. Zinu, ka daudziem ir pilnīgi pie dirsas, kas ir labi un kas ir slikti, kas ir patiesi un kas nepatiesi, kas ir pareizi, kas nepareizi, un par galveno motīvu tiek nosprausta ērtība (miera ilūzija), kurai reizēm tiek piešķirts kāds garīgi sakāpināts skaidrojums, lai gļēvums izklausītos pēc kaut kādas tur gudrības. Tas, savukārt, tādēļ, ka šiem cilvēkiem ļoti rūp, ko par viņiem domā citi. Es to esmu gatavs upurēt tam, lai mans prāts būtu kārtībā un saskaņā ar realitāti. Un ne jau haoss ir tas, kam realitātē varētu vai vajadzētu (tas nav iespējams!) pieskaņoties - pieskaņoties var lietām, kas "meiko sensu". Bet, tā kā ikdiena ir padarīta ļoti haotiska un kārtības pavedieni atrodami ļoti tumšos un apslēptos nostūros, tad jārēķinās, ka lielais vairums vnk negribēs par to dzirdēt, jo tas ir kaut kas pārāk neiespējams - nevar būt, ka patiesība eksistē, nevar būt, ka pasaule meiko objektīvu sensu, nevar būt, ka labais un ļaunais ir kaut kas īsts. Neķeroties pie absolūtiem, var teikt, ka tas ir vismaz tikpat īsts, cik cilvēks. Respektīvi, tikumības (labā un ļaunā nošķīruma) meklējumi ir dzīvības un nāves jautājums. Tie ir fundamentāli svarīgi. Tad nu, ja kaut kas apdraud šo visu lietu fundamentu, tad, neapšaubāmi, man ir pamats dusmoties. To arī daru - ne tādēļ, lai ķertu no tā kaifu, bet tādēļ, lai sakārtotu svarīgo un tiktu vaļā no mēsliem, kas kaut kur vēl pielipuši. Tādēļ arī negribu ne ar vienu kauties personiski - katram jau jācīnās tikai par sava prāta/sirdsapziņas tīrību, ko arī cenšos palīdzēt darīt. Protams, ka tas ir sāpīgi un līdz ar to brīžam nepatīkami, bet tā nav mana vaina - tā ir katra paša atbildība redzēt vai ignorēt savus sūdus, atzīt vai noliegt tos, tīrīties vai vārtīties tajos. Saprotu, ka arī tu esi nokaitināts - bet tā nav mana vaina, tas ir tevis paša diskomforts. Iespējams, ka tu esi izvēlējies attieksmi, kura ir kādā radikālā pretrunā ar manējo. Un, kamēr vienmēr pieļauju ka kļūdos lietās, kurās nav pilnīgas skaidrības, pieļauju arī to, ka kļūdās citi - sevišķi, ja viņi ļaujas tuvredzīgajiem, ērtajiem variantiem, pirms nopietni un godīgi izvērtējuši patiesos. Sou, man ar tevi nav nekāda konflikta - man no tevis neko nevajag. Ja te ir kāds konflikts, tad man ar sevi un tev ar sevi. Tā ka, davai, miers - mērķis jau mums, domājams, enīvei ir viens. Vnk patiesuma dēļ jāspēj godīgi paskatīties, kur tu pats kļūdies, un es sevi pārmeklēju gluži tāpat. Nemēģinu nevienu apkrāpt vai apspēlēt. Sou, ja tev ir kādi patiesi pārmetumi par lietu, nevis vnk nepatika pret "attieksmi" vai kaut ko tikpat neskaidru, tad, lūdzu, esmu atvērts jebkādai saprātīgai kritikai. Tikmēr tā iracionālā ņerkstēšana par "man nepatīk/negribas/riebjas" nepaskaidro un neapraksta neko vairāk par tavu pašsajūtu.