Skaidrs, ka visi gribētu, lai viņus pieņem PIRMS viņi ir gatavi pieņemt jebkādu patiesību, jo tas diskreditētu patiesību, kura nav svarīga, ja reiz cilvēku, kas visu universu nostāda zemāk par sevi, ir svarīgāks par to. Un, ja "mans mesidžs" ir vnk patiesība, cik labi un skaidri to spēju saskatīt, tad mans mesidžs ir dusmas uz tiem, kuri komfortu un izklaidi vērtē augstāk par iekšējo un ārējo saskaņu, jo tieši tādi sistemātiski iznīcina patiesību, pēc iespējas aizstājot to ar savām vai citu ilūzijām. Es vnk gribu dzīvot pasaulē, kurā nav jāpacieš idioti, kuri katru dienu izvēlas būt idioti. Un vienīgais ceļš, kā to labot, ir modināt viņus no pašu apziņas pagrimuma, uzrādot to. Ja tas pagrimums nebūtu tik smags un tik ļoti draudīgs (cilvēki spīdzina un slepkavo savu superīgo "varas" ideju vārdā), varētu sadzīvot pavisam viegli un mierīgi. Bet, tā kā dzīvojam cilvilizācijā, kura jau no pirmās dienas cilvēkus veido par domāt/just nespējīgām marionetēm, tad tie centieni neļaut pasaulei pašiznīcināties kļūst proporcionāli karsti. Nu, ko, piedod, ka man rūp. Piedod, ka es vēlos, lai cilvēki ir brīvi un laimīgi. Piedod, ka norādu uz to, kas izraisa postu un nelaimi. Saprotu, ka brīvība ir mūsu gandrīz visās lietās, taču cilvēki dzīvo intensīvi uzturētā noliegumā par tām lietām, kuras visu labo saindē. Tas "noliegums" tad arī ir lielākā problēma - un nedomāju, ka "tolerance" būtu īstais veids kā atmodināt tos, kuri drīzāk slepkavos, nekā atzīs faktisko realitāti.