Vadlīnijas tumsā
Ticība no sapratnes atšķiras kā izdomāti likumi no īstiem. Tāda ir atšķirība starp ļauno un labo.

Uz to var jautāt: kas ir ļaunāks - valdnieki, kuri savā aklumā pavēl īstenību, vai "pasaule", kā viņi sauc tumsu savās galvās?

"Vara" ir tumsas gars, kurš attaisno neredzību, un "valsts" ir tumsas pasaule, kas sūtīta izpostīt gaismu.

Vismelnākā reliģija, kas caur nāves bailēm iedvesta ticīgo prātos, atņem saprātu - pretrunu izskaudēju, un sargā pretrunību, kas vienīgā prātā met ēnas, un ieskauj ticīgos mūros, kuru nenostiprinātie akmeņi krīt te vienam, te citam uz galvas. Bet upuri paliek nemanīti, ēnās, zem smagu rūpju savelto akmeņu dzīvajām, labajām miesām - un šausmīgā gaisma iekļūst tikai pa spraugām, caur kurām, pieliekot aci, pilnīgi viss kļūst redzams. Bet tumsa nav jaušama acīm. Tā jāsaprot pirms redzēšanas, jo tikai ticība saglabā "varu", un tikai "vara" tur drošības mūrus, un tikai mūri sargā no gaismas, un tikai gaisma liedz rīkoties brīvi, jo gaisma ir likumīga, bet likumus nevar izdomāt un tie neklausa brīvajai gribai. Un vai tad mēs neesam brīvi? Ticam taču, ka esam.