izelpa (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} elpa) rakstīja, |
par apspiešanu es runāju tikai iekšējo norišu kontekstā - tādā ziņā, ka, lai nesagrautu psihi, cilvēki var izvēlēties disonansi izlīdzināt, represējot savas izjūtas, domas, vēlmes, cerības utt., tā vietā, lai izvēlētos iet daudz riskantāko ceļu un pakļautu sabrukšanai un nopietnai pārvērtēšanai visu savu pasaules uzskatu sistēmu. no sērijas - ja man patīk iet uz teātri, bet vīram nepatīk, tad psihei jāizlemj un jāpieņem par patiesu viens no diviem, lai saglabātu iekšējā konteksta stabilitāti: a) vīrs ir idiots; b) teātrim ir savi trūkumi. kognitīvā disonanse, respektīvi.
hierarhiska sabiedrības uzbūve, protams, ir evolucionāri 'dabiska' un, kā tu saki, dabiska jebkuram sociālam dzīvniekam. bet šeit ierodas jautājums par cilvēku. kas ir cilvēks? ar ko gan viņš atšķiras no dzīvnieka?
manuprāt, labākā atbilde (un tomēr daļa no plašāka konteksta), kura sasniegusi manas ausis/acis, ir izklāstīta Maksa Šēlera grāmatā "Cilvēka novietojums kosmosā".
pārskatu par grāmatā aplūkotajiem jautājumiem var gūt šeit:
http://sweb.uky.edu/~rsand1/teaching/36
un šeit iegūglēju vienu nelielu ieskatu tajā, no kā sastāv viņa atbilde par cilvēka atšķirību no dzīvnieka:
(avots: http://plato.stanford.edu/entries/schel
ir forši, ka ir sabiedriskas organizācijas, bet tās ir un paliek kustības, kurām labi ja izdodas nodrošināt savu rūpjubērnu labklājību noteiktā vēstures posmā. ja izdodas attīstīt sabiedrisko domu un veikt politiskās izmaiņas - jo labāk, bet tas arī ir lēns process. kā jau teicu, izmaiņu spēks tiešām ir kopībā, pats sevi vari izmainīt uz nez cik labu cilvēku un sasniegt uhtī kādus augstumus, bet palīdzēt arī citiem sasniegt līdzīgas vietas var vienīgi kooperējoties ar citiem.
lūk, un, nezinu, varbūt tas man tā personīgi, bet es lielāko potenciālo virzītājspēku šobrīd saskatu zinātnē (un arī mākslā, bet tad mums vajag daudz, daudz ļoti kvalitatīvu mākslinieku - un viņi uzradīsies) - tā kā zinātne jau krietnu laiciņu ir tā sfēra, ar kuras pamatojumiem var attaisnot ikkatru rīcību, tad jāpiestrādā pie tā, lai zinātnes norises un atklājumi veicinātu un atbalstītu arī filosofiskās domas un morālās spriešanas attīstību. lēnām jau tas notiek, nekur jau tas viss nepaliks. ja vien fukušimas atliekas neņems un pēkšņi neuzsprāgs (kas teorētiski var notikt) vai nenotiks kas tamlīdzīgs.
hierarhija iznīks pati, līdzko cilvēks no profānas būtnes kļūst par sakrālu - un tas notiek tikai caur laika uztveres izmaiņām, morālās spriešanas attīstību un atvērtību jaunai pieredzei. un šajās visās ziņās mūsu sabiedrība ir ārkārtīgi iegrožota un samaitāta, tāpēc arī tā hierarhija mums velkas kā lāsts.
mūsdienu sabiedrībai nepieciešams vairāk atvērtības, empātijas, cieņas un līdzcietības. un tam visam sākums ir sevis izpratnē.
hierarhiska sabiedrības uzbūve, protams, ir evolucionāri 'dabiska' un, kā tu saki, dabiska jebkuram sociālam dzīvniekam. bet šeit ierodas jautājums par cilvēku. kas ir cilvēks? ar ko gan viņš atšķiras no dzīvnieka?
manuprāt, labākā atbilde (un tomēr daļa no plašāka konteksta), kura sasniegusi manas ausis/acis, ir izklāstīta Maksa Šēlera grāmatā "Cilvēka novietojums kosmosā".
pārskatu par grāmatā aplūkotajiem jautājumiem var gūt šeit:
http://sweb.uky.edu/~rsand1/teaching/36
un šeit iegūglēju vienu nelielu ieskatu tajā, no kā sastāv viņa atbilde par cilvēka atšķirību no dzīvnieka:
(avots: http://plato.stanford.edu/entries/schel
ir forši, ka ir sabiedriskas organizācijas, bet tās ir un paliek kustības, kurām labi ja izdodas nodrošināt savu rūpjubērnu labklājību noteiktā vēstures posmā. ja izdodas attīstīt sabiedrisko domu un veikt politiskās izmaiņas - jo labāk, bet tas arī ir lēns process. kā jau teicu, izmaiņu spēks tiešām ir kopībā, pats sevi vari izmainīt uz nez cik labu cilvēku un sasniegt uhtī kādus augstumus, bet palīdzēt arī citiem sasniegt līdzīgas vietas var vienīgi kooperējoties ar citiem.
lūk, un, nezinu, varbūt tas man tā personīgi, bet es lielāko potenciālo virzītājspēku šobrīd saskatu zinātnē (un arī mākslā, bet tad mums vajag daudz, daudz ļoti kvalitatīvu mākslinieku - un viņi uzradīsies) - tā kā zinātne jau krietnu laiciņu ir tā sfēra, ar kuras pamatojumiem var attaisnot ikkatru rīcību, tad jāpiestrādā pie tā, lai zinātnes norises un atklājumi veicinātu un atbalstītu arī filosofiskās domas un morālās spriešanas attīstību. lēnām jau tas notiek, nekur jau tas viss nepaliks. ja vien fukušimas atliekas neņems un pēkšņi neuzsprāgs (kas teorētiski var notikt) vai nenotiks kas tamlīdzīgs.
hierarhija iznīks pati, līdzko cilvēks no profānas būtnes kļūst par sakrālu - un tas notiek tikai caur laika uztveres izmaiņām, morālās spriešanas attīstību un atvērtību jaunai pieredzei. un šajās visās ziņās mūsu sabiedrība ir ārkārtīgi iegrožota un samaitāta, tāpēc arī tā hierarhija mums velkas kā lāsts.
mūsdienu sabiedrībai nepieciešams vairāk atvērtības, empātijas, cieņas un līdzcietības. un tam visam sākums ir sevis izpratnē.
Nopūsties:
