jā, tieši tā.
bet, domājot par to visu, es saprotu, ka svarīgākais man pašlaik, ja gribu ilgtermiņā kaut kādu ieguldījumu pasaules uzlabošanā veikt, ir, pirmkārt, saglabāt veselo saprātu. un tas nozīmē sevi samērīgi noslogot, paņemt pienācīgas atpūtas un pienācīgi pabaudīt visādus priekus. un līdz ar to tas darīšanas entuziasms un tam atvēlamais laiks ir mazāks. un tur jau arī viena no tām āķu šķautnēm parādās - viens cilvēks nevar neko daudz iesākt, bet daudzi saskanīgi darbojošies un ar līdzīgām vērtībām indivīdi var lietas panākt. un es domāju, ka tas notiks, būs arī šiem tumšajaiem laikiem renesanse.