Who is John Galt?
Rietumu civilizācijas bērnišķīgums un bezatbildība pret līdzcilvēkiem un pārējo dabu pēdējā gadsimta laikā, visticamāk, lielā mērā ir saistīts ar idejām par to, ka cilvēks kļūst nobriedis nevis līdz ar reproduktīvo vecumu (atbildību par to, kur un ko bāž), bet gan ar to laiku, kad viņš ir beidzis "iet skolā" un ir gatavs to mammas (valsts/sabiedrības) pupu zīst līdz nāvei. Tā nu 20. gadsimtā parādījās idejas par "generation gap" un par "pusaudžiem". Tajā skaitā - par "pusaudžu maksimālismu", kas vienkārši ir jauna cilvēka mēģinājums noformulēt savu vietu pasaulē. Tas, protams, tiek sistemātiski apkarots un kaunināts (jo pārāk spēcīgi modina atbildību tajos, kas pie pupa jau labi piezīdušies).
Sabiedrību daudz vieglāk vadīt, ja tā dzīvo bailēs. Cilvēka pamatemocijas mēdz iedalīt mīlestībā un bailēs. Bailes ir emocija, kas bērnu pasargā no pasaules, ļauj viņam droši attīstīties līdz patstāvībai, sarežģījumu gadījumā patveroties pie vecākiem. Savukārt, pieauguša cilvēka atbildība pret pasauli ir mīlestība. Mīlestība ir savas apziņas apjausma. Apjausma par to, ka vari - un gribi - pasauli padarīt pēc iespējas labāku, augot pašam un palīdzot augt pasaulei - citām būtnēm, citiem cilvēkiem. Savukārt, cilvēki, kas tā arī nav pieauguši, kas tā arī paliek par bērniem, aiz bailēm labprātāk kontrolē dabu, kontrolē līdzcilvēkus un neļauj tiem augt - un neuzticas, ka "brīvā tirgū", kur katram ir tiesības augt un attīstīties - un katras patstāvīgas būtnes pienākums ir to atbalstīt un veicināt -, pasaule kļūs tikai aizvien pilnīgāka. Tikmēr viss posts pamatā nāk no bailēm un centieniem iejaukties veselīgajā lietu kārtībā.
Mēs šeit, tā dēvētajos Rietumos, dzīvojam bērnu pasaulē - ar "varu" par auklīti, kura traucē varēt mums pašiem, vēl jo vairāk - gribēt pašiem. Galvenajā ideju plūsmā tāda patstāvība ir aizmirsta māksla, kas jāatjauno. Bet nav arī tik briesmīgi - galu galā, šī pasaule turas tieši uz tādu cilvēku pleciem, kuri ir spējīgi citiem palīdzēt, par tiem parūpēties, neatņemot tiesības izvēlēties. Tomēr šī dzīvības filozofija, ko pazīstam kā "kapitālismu" jeb "brīvo tirgu", tiek izskausta - ar valsts šaujamieročiem un ar kontroli pār visu, ko viņi prot sabojāt. Šī pasaule pamazām kļūst par Rietumu Sociālistisko pasauli. Globāli. Taču, pirms uzdodam Atlantam jautājumu - vai nolaist plecus un nomest šo pasauli? - mums katram pašam vispirms jāspēj atbildēt uz jautājumu: vai manī mīt spēja sevī atpazīt tādu cilvēku, kuru vispār ir vērts cienīt? Vai varbūt man tomēr ir bail?