kompasa adatas
Viņš neatceras; viņš zina.
Visa nauda ir labajā bikšu kabatā, tai pāri mēdz karāties revolveris - mēdz nekarāties. Bet smilga, norauta pļavā, tālāk no putekļainā ceļa, pie bāra letes pārvēršas vairāk nekā iemutī. "Kas ta nu?", kāds uzrunā - vai tamlīdzīgi. No tādiem neko nevar saprast. No tādiem labāk tālāk. Viņš nedzer alu, viņa nemaz nav krogā, to visu viņš novēro sapnī, vagonam grabot; viņš pamostas, ainavas apstulbināts krūtīs samana kaut ko attāli līdzīgu priekam - vai pārsteigumam? - viņš nenoorientējas, bet tik un tā smaida, jo vilciena kupejā tagad ir atļauts pīpēt, un pīpēt nozīmē pīpēt.
Saulaini koferi kratās bagāžas redelēs, bet es eju pīpēt. Satinis visu atmiņu nelielā mūmijiņā, viņš faraonizē latvijas putnu sirmajo kāsi, kas laižas uz ēģipti, paironizē mazliet par gāzes un benzīna cenām, un, piešķīlis zippo džinkstīgās šķiltenītes, nostājas durvīs.
"Ser, vai jūs kāpsiet?" Kāds tas tāds "ser", bet nu labi - es saku: "Jā, mīļais, es izlēkšu viegli kā pildspalvas atspere, atsitīšos pret peronu taisni uz kurpīšu zolēm un zvetēšu tālāk, vēl īsti nezinu kurp!" Bet īstenībā viņš zina kaut ko par virzieniem, atskaites punktiem, un kombinē Vareno Stratēģiju no A un B un, ja paveiksies, x, lai kas tas tāds būtu. Nekas. Viņš neatceras un stāv, kasa galvu, apsēžas iepretim logam - kaut kādās mājās, savējās, viens - kāds te bija, tik tikko, izgāja laukā pa durvīm: pirms mirkļa? pirms mēneša? kas viņa tāda bija - vai viņš? nē, viņš te nav bijis, bet viņas tak nav. Nekas. Viņš netceras, viņš zina. Viņš pārvietojas pēc jūtām. Viņš zina, kā izskatās ceļazīmes, bet ceļu viņš neatceras.