mēģinot pamosties
A, ja joprojām par to nolādēto veikalu, tur tie avārijas signāli esot baurojuši no 16:20 kādu fucking stundu, skaidrojot, ka visiem telpas jāpamet. OK, pats mēdzu veikalā aizbāzt ausis ar podcastiem vai pat mūziku, bet lielos vilcienos plus mīnus visus tos mirušos (izņemot dzirdēt un saprast nespējīgos) var uzskatīt par pašnāvniekiem un to visu aktu - par vērienīgako masu pašnāvību lielveikalā pēdējā laikā. Paši vainīgi. Un tas, ka veikala darbinieki bija nolēmuši ignorēt skaļos, ilgos paziņojumu, nozīmēja tikai to, ka viņi izvēlējušies pašnāvību, ka viņi grib mirt šajā skaistajā veikala nāvē. Bet pircējiem bija savs laiks un sava saprašana izdarīt vai neizdarīt izvēli. Līdzīgi kā ar šo civilizāciju, kurai nāk virsū lielāks vai mazāks Pizģecs (ir Peļevinam tāds suns), un, kad tie trauksmes signāli (kuri skan jau izsenis) kļūst gana izšķirami un sasniedz konkrētu valsts un valūtas patērētāju ausis, tad tā izvēle iet bojā jau ir personīga: kas tevi tur stiprāk - siltais, ierastais komforts, vai vēlme izdzīvot, lai no kā arī būtu jāatsakās. Daudzi tur, ļoti iespējams, nogūlās ar čipsu paku vai ar sūdīgu alu. Pofig ar ko. Cik stundas tu esi gatavs gulēt neizbēgamas nāves priekšā, blenžot uz melnbalto ģimeni uz Favorit sērijas iepakojuma? Vai arī uz savējo - mirstam. Vismaz pats būtu izgājis "ātri uzpīpēt", kamēr tie riskē nomirt.
BET - pie trauksmes signāliem pieradina, līdz tiem vairs nevar uzticēties. Tehniski atbildība noņemta un upuri apčakarēti. Da kaut vai par to, ka dolārs šobrīd piedzīvo klīnisko nāvi: par to nerunās/runās tā, lai cilvēki nepaspēj pieņemt individuālo izvēli - vai nu viņus izvedīs aiz rociņas, apmainot papīriņus viņu vietā, ka nemana, vai arī atstās līķus zem gruvešiem, tā arī nedodot pilnīgi skaidru trauksmes signālu, ka "jā, bļin, šoreiz mēs nemelojam, fuck, šoreiz mums rūp lai jūs izdzīvojat". LOL. Neviens tev to nekad neteiks. Most likely. Un vēl, kas visticamāk, nāve tevi pārsteigs vairāk vai mazāk nesagatavotu. So, fuckit. Traģēdija ir dzīve.