Vārdi kā āda slēpj dzīvības telpu un pāraug un nobrūk, un smagi guļas uz nu jau tik dziļi ieraktās pasaules - zem Biezās Ādas. Kādi dārgmetāli tur meklējami un kurās vietās rokamas šahtas? Bet tad vēl ir kurmji un sliekas. Un tad vēl ir hipoderma.

Bet dzīvība paliek - līdz nāvei - kaut maitājās pati savā neredzamajā veidā. Taču, jo stingrāka āda, jo tuvāk ir ārpuse iekšpusei, jo vieglāk un brīvāk (ja perfekti pieguļ, vai - otrā monētas pusē - karājas aplami vaļīgi).

Un ādu var staipīt vai reizēm pat nomaukt - teksta saturs nepazūd, ja dzīvība nenoasiņo - saskarsmē apsegs ir nepieciešams; bet skaistas ir ādas līganās kustības pār kaulu asajiem punktiem, kad vienotais segums brīvi var slīdēt pār pamatiem un nezaudēt pilnīgu saskarsmi. Atliek tiekties uz tieši tik pieguļošu domāšanu - tik smalku un stingru, ka iespējams apsegt puslīdz pavisam visu, kas parasti pagadās ceļā. Un tad vēl ir kanoni - teksti, kas teicamā formā demonstrē sava laikmeta torsu, bicepsu, cisku (rokas, kaklu un gurnus) - sastinguši savā spožuma smailē, bet pasaulei pāri slīdošā saistību sega, lidojošais burvju paklājs, visu saistošais tīkls - tas ir brīvs, ja var pārvietoties jeb vienmēr būt tieši tur, kur ir vēlams.

Tā vecā, kraupainā āda. Strijas un 60 gadus pirkstos iegrebtas vagas no dzijas. Pretīga pagātnes briesmoņa šausminošākā maska no senās un pūstošās Venēcijas.
Cilvēks ir zieds, un ziedi vīst. Un ziedi plaukst - un ziedēt drīkst. Valoda vienmēr ir dzīva, tikai tā mainās, ja neiznīkst, un mutantu prinči un princeses atrod jaunus un skaistus veidus kā uzplaukt, ziedēt, novīst un krist. Visam savs laiks un vieta - vārds savā laikā un vietā ir viss.