Kāpšana piramīdā = krāpšana kvadrātā
Prāts nosprauž mērķus. Emocijas pauž līdzekļus.
Ja prāts attaisno emocijas, ciešanas ir nesvarīgas un neizbēgamas.
Ja, savukārt, šo nāvē vedošo dzīvi redz kā pašmērķi, tad līdzekļi kļūst par pašmērķi. Emocijas nav jāpaskaidro kā sliktas vai labas - tās ir pašsaprotamas, un prātam tur nav nekādas daļas (tik vien kā pašam priekš sevis paskaidrot, kas tur ar tām emocijām notiek).
Prāts ir emociju uzslāņojums, tas izriet no emocijām - tās formē prātu. Ja kādā brīdī cilvēks notic, ka emocijas ir pakārtotas prātam un ka prāts (identitāte, mērķis, ideāls utt.) ir valdnieks un noteicējs (t.i., prāts atrod veidu, kā apmānīt emocijas, skaidrojot, ka bez prāta risinājumiem emociju process būs nepatīkams - šī viltus risinājumu shēma mums plaši pazīstama no visām varas struktūrām, kuras izmanto problēmas varas iegūšanai, bet vara, savukārt, rada reālas ("emocionālas") problēmas, kurām atkal var piedāvāt viltus risinājumu un tā ad infinitum, līdz emocijas (atgriezeniskā saite) ir notrulinātas līdz pilnīgai uzticībai prātam), tad cilvēka emocionālā izaugsme iestrēgst, kalpojot prātam tur, kur tas palicis - 5, 12 vai 20 gadu, vai jebkurā citā [emocionālajā] vecumā. Un, tā kā emocijas šajās attiecībās parasti aizvien vairāk zaudē suverenitāti, to briedums aizvien mazinās.
Prāts ir noderīgs instruments, kurš spēj kalpot emocijām, apkalpojot tās - atrodot veidus, kā emocijas var dzīvot aizvien netraucētāk, ar aizvien mazāku konflikta un agresijas īpatsvaru. Tā kā prāta dabiskā funkcija ir atrisināt konkrētus saspīlējums, tā mandāts beidzas momentā, kad emocionālā problēma atrisināta. Mērķis izpildīts. Bet līdzekļi, kas ir būtnei pastāvīgi piemītošās īpašības, paliek. Pēc mērķa izpildes arī līdzekļi uzlabojas - prāts ir uztrinis instrumentus, precizējis to, kas bez abstrakcijas līmeņa nav izrīkojams. Emocijas deleģē prātu, prāts pilda konkrēto uzdevumu un atkāpjas. Savukārt, ja prāts iegūst virsroku pār emocijām un ja mērķi sāk attaisnot līdzekļus, tad ciešanu - emocionālo problēmu - loks ir neizbeidzams. Un būtne kļūst aizvien mērķtiecīgāka, aizvien nejūtīgāka, aizvien cietsirdīgāka.
Te izdarāmi daudzi secinājumi - gan par personīgo dzīvi, gan sabiedrības struktūru, gan par prātu saskarsmi, kuras rezultātā emocijas vai nu sakārtojas vai kļūst tikai šaurākas un asākas (pielāgojas šaurās nišas amatniekam - prātam). Gribētu šos secinājumus atstāt jūsu izpildei - lai jūsu prāts atskaitās emocijām, kas to radījušas, un lai emocijas ierauga iespēju pieprasīt prāta demisiju - vismaz tajās jomās, kurās tas tikai uztur ciešanas.
Protams, mūsu sociālajā iekārtā būtu pašsaprotami uzdot jautājumu - vai tiešām valsts kā pastāvīgs orgāns maz nepieciešama. Ne vien valsts, bet visas varas struktūras - vai tev palikt ar partneri, kurš racionalizē vardarbību pret tevi? Vai tavas emocijas ietekmē informācija, kurai it kā nav personīga rakstura? Kuri no taviem mērķiem attaisno tavas sliktās emocijas - racionalizē tās veidā, kurš nekad neved pie patiesa atrisinājuma - pie miera, pie nosvērtības, pie mīlestības? Utt.
Galu galā - kas gan pārsteidzošs, ka sabiedrībā, kur vēlākais no 6 vai 7 gadu vecuma katram tiek uzstādīts ultimāts "Vai nu tu šobrīd par galveno nospraudīsi prātu (nav svarīgi, kā tu jūties - tev jāklausa šiem skolotājiem un šiem postulātiem), vai arī mēs atradīsim citu veidu, kā traumēt tavas jūtas - kaut vai ar miesassodiem vai publiskiem apkaunojumiem.", ne vien valda cietsirdība (emociju pakļautība prātam), bet pat emocijas un pieredze tiek veidota mākslīgi, kā produkts: ir noteikti veidi, kā panākt noteiktas emocijas, kamēr nejauša pieredze (dabiskas emocijas, dzīvas būtnes reakcija uz vidi) tiek marginalizēta kā kaut kas bīstams, kaut kas tāds, kas var izpostīt diženo prāta katedrāli/saeimu/iecirkni?
Kas ir cilvēks? Miesa ar emocijām, kurām pieder instruments prāts. Kas ir necilvēks? Prāts, kuram pieder emocijas - bet ķermenis, visu patieso emociju avots, kļūst tikai par pakaramo pareizās domas atspoguļojošās modes apģērbu un aksesuāru publiskai izkāršanai. Vadonis, vergi un karogs. Pavisam pretēji tam, kas esam bez apmāna: esība, tās pašjušana un vienošanās.

P. S.
Kāpēc psihopāti ir infantili? Kāpēc infantili cilvēki ir vardarbīgi? Kāpēc vardarbīgi un infantili cilvēki jūsmo par sevi? Kas ir viņu "es"? Kas ir vara? Kāpēc tā ir patīkama? Un kāpēc patiesība sāp - sākumā? Un kāpēc patiesības paušanai tiek piemēroti fiziski sodi? Kāpēc nav iespējams godīgi sarunāties ar psihopātu? Kāpēc mērķi uzvar un līdzekļi atstāj līķu kaudzes? Un kāpēc "mums" pastāv "kopīgi mērķi", ja jūtamies dažādi? Kāpēc uz mums visiem tiek attiecināts viens likums un taisnība? Un kāpēc tas ir rakstīts? Un kurš to sastāda un kāpēc? Kāpēc mēs labāk uzticamies papīram nekā cilvēkam? Un kas tad beigās valda - nedzīvi vārdi vai dzīvība? Vai dzīvībai nepieciešama valdīšana? Un kāpēc - tikai kopš brīža, kad cilvēks tādu izdomāja?

P. P. S.
Dažiem no jums būs interesanti atbildēt arī uz jautājumu: kāpēc valsts un citi varas orgāni aizliedz prātu atverošas jeb pašrefleksiju pastiprinošas vielas? Un kāpēc parkos nedrīkst kāpt zālītē?