Banālās patiesības: #234624
Labais ir labais tikai labajam. Dzīvais ir dzīvais tikai dzīvajam. Akmeņiem un pannām mēs esam tikai fiziska mijiedarbība. Sev mēs, protams, esam dzīvi (ar retiem, ļoti skumjiem mentālās paralīzes gadījumiem) - un tādi mums ir arī citi. Un tomēr būtu absurdi izturēties labi un dzīvi pret kaut ko, kas nepazīst vērtējumu un kas nepazīst dzīvību. Nav saprātīgi nopietni runāt ar pannu vai mīļi glāstīt akmeni - tie neko no tā neiegūs (tiem neko nevajag). Dzīve ir dzīvo darīšana - pašvērtība. Arī labais ir pašvērtība - ciešanu novēršana, un tas viss - dzīvībai. Bet dzīvība - nekam citam. Galu galā viss dzīvais - dzīvībai, bet dzīvība pati - nekam. Bet tas nekas, jo dzīvība tomēr ir lielāka par katru tās nesēju, turklāt ar to der sadarboties tikai tik, cik tas ir izdevīgi mums (tīrs savtīgums ir labvēlīgākā iespējamā attieksme), līdz ar ko mēs neesam tai neko parādā kā vien to, ko gribam no tās saņemt. Un saņemt gribas labo - tīru saskaņu sevī un ar apstākļiem. Līdz ar ko ir tikai izdevīgi to ap sevi vairot (citur to ap sevi darīs citi). Cik bīstama tad ir abstraktu likumu ideja, it kā indivīdam nebūtu tiesību lemt par labo - viņa vietā tiek noteikta "absolūta" kārtība. Bet absolūts ir tikai vienaldzīgais - tas dzelzs gabals, ko mēs saucam par pannu, tas molekulu blāķis, ko saucam par akmeni - un tas tiešām neiebilst, ja sakām, ka tas ir "tikai" akmens, jo tas tiešām ir tikai akmens. Savukārt dzīvība ir konstanti kontekstuāla, neizbēgami mainīgi atbildīga par sevi - jo par to neatbild neviens cits. Labais - dzīvības kopšana - ir savtīgākais iespējamais. Savukārt, jebkura savas dzīvības atdošana (mēs tās mēdzam saukt par tiesībām - lūkojoties no aplamā "absolūto" noteikumu jeb "likumu" rāmja) ir pakļaušanās tam, kas ir "tikai" un kļūšana par "tikai". "Tikai" kā pretstats tam absolūtam, kas, sevi iekšēji noslēdzot, ir dzīvība. Tā ir kļūšana par tikai pilsoni, par tikai māti, par tikai darbinieku, par tikai dzērāju, par tikai prezidentu vai tikai Maiklu Džeksonu. Tā ir dzīvības lietiskošana, nogalināšana. Vārdu labā funkcija nav pašmērķīga - vārdiem kā dzīvības instrumentiem jākalpo dzīvībai. Vārdiem jālauž, vārdiem jāliec, vārdiem jāuziet tukšās telpas, kas aizbultētas, lai pasargātu dzīvību no jaunām iespējām. Ne tā, ka būtu kāds absolūts likums, kas teiktu: "Dzīvībai ir taisnība! Laidiet viņu visur!" Dzīvība ir mūsu pamats, līdz ar ko mūsu savtīgi godīgais un labais pienākums ir dzīvot un augt, un mainīties par spīti visiem vārdiem un statusiem. Tikmēr kalpot vienaldzībai - vai no augšas ("Es esmu Viskrutākais (jeb Tikai Krutākais)" - ievērojam statusu un verdzību tam) vai no apakšas ("Es esmu Vissūdīgākais (jeb Normālais)") - ir pilnībā bezvērtīgs darbs. Pannām, akmeņiem, statusiem un vārdiem ir mazāk nekā vienalga, ko tu ar viņiem dari. Vienīgais, kas mums atliek, ir nenogalinātā īstenība, kas raksturo mūs bez vārdiem. Un nav jau izvēle - vienīgā izvēle ir individuālā nāve. Un pat ar to dzīvībai pāri sevišķi netiks nodarīts. Globālais genocīds? Lai būtu - kad dzīvības vairs nebūs, paliks tikai vienaldzība. Un tas ir vienalga. Nav nekā ārēja, pret ko atskaitīties. Tikai tas, kas notiek šobrīd - dzīvība.