road
Par dzīvi parasti tiek piedāvāts domāt kā par potenciāla lauku - par izvelēm A un B, un C, un D un... Z, no kurām vienkārši jāizvēlas. Bet netiek runāts par to, ka reizēm "no šejienes turp nevar tikt". Tikt var tikai starp punktiem, kurus vieno ceļš. Un gluži kā šosejas - dzīve savieno tikai konkrētus punktus tikai konkrētos brīžos. Būtībā ir pieejams vienīgi ceļš. Pat krustojumos trajektoriju lemj uzņemtā inerce un sānu vējš. Mums ir pieejams tikai ceļš. Bet punkti D un V, un R, un un T, un L ir tikai garām slīdošas teritorijas, kurām mēs paši tos nosaukumus esam devuši. Telpa un laiks savu nosaukumu nezina. Tas vienmēr ir īsts. Vienmēr pilnīgi īsts. Jebkurš ceļa fragments vienmēr ir īstaks par jebkuras vietas nosaukumu. Un iespējams ir nevis viss, bet gan jebkas no iespējamā, bet iespējams ir tikai turpināt kustību. Tas ir gan mūžīgs nākotnes apsolījums, gan pastāvīgs pārsteigums pretstatā sen no galvas iekaltajām burtu un skaņu kombinācijām, ar kurām savā aprobežotajā fantastikas pasaulē vērpt vīzijas par ideālajām pasaulēm un stāvokļiem - kur, ko un kā tad es tagad gribētu? Gribēt tīši ir liegt sev iespēju redzēt, kurp tu virzies. Bet, kad virzība pati ir griba, kad tu atslābsti un ļaujies kustībai - vairs nav nekādas vietas nosodošām pamācībām par pareizajām vietām, kur atrasties. Tagad ir šitā un es esmu šis - nevis tāpēc, ka es būtu to izvēlējies, bet tāpēc, ka "izvēle" kā tāda ir aklu cilvēku minējums par to, kā izskatās dzīve.