Laime
Katrs izdarītu izvēli par labu tam, lai būtu laimīgs, ja vien tāda izvēle būtu pieejama.
Protams, pirmkārt, kad vien tāda iespēja pa īstam pienāk, tā vienmēr tiek izmantota.
Otrkārt, nav tādas lietas kā "izvēle" - mūs kā bumbiņu pinbolā uz pazušanu velk gravitācija, un sitamās ķepas dara savu darbu, lai mūs glābtu, izsviežot mirgojošajā nejaušībā.
Nevienam neko nevar pārmest. Vienīgi tad, ja kāds sava gājuma rezultātā kļuvis laimīgs, var mācīties un apbrīnot. Bet, ja kādam liktenis dod iespēju kļūt laimīgam, kaut vai zogot, slepkavojot, izvarojot, spīdzinot vai uzspiežot reliģiju, - es nevaru neko pārmest. Laime ūber alles. Tik vienkārši. Bet dzīve parasti ir daudz, daudz sarežģītāka, un laime ir tikai gaistošs rēgs, kas parādās garīgās vīzijās, vilinot turpināties. Un mēs turpināmies. Tāds ir mūsu pienākums. Tāpat kā mūsu pienākums ir pārstāt turpināties brīdī, kad laime vairs nav iespējama. Pienākums - kā priekšā? Laimes priekšā. A ko vēl tu te gribi dabūt?

P. S.
Laime, protams, cieši saistīta ar sirdsapziņu. Bet sirdsapziņa ir arī sociāla. T.i., reti kurš var būt laimīgs, darot pāri citiem. Tas bija tikai ekstrēms piemērs. Pamatā vēstījums ir vienkāršs: Dzīve ir vienkārša tajā, ka tās jēga ir vienkārši laime. Dzīve ir nāvīgi sarežģīta tajā, ka tai piekļūt ir gandrīz neiespējami - un to nokļūšanu 100% diktē veiksme. Nevis 99%, nevis 50%, nevis 1% vai 0%. Tas par tiem, kuri jūtas kā "savas laimes kalēji". Neviens pats neko nekaļ. Katra kalšana ir lielākas kalšanas kalta. Un galu galā visu pasauli kaļ nejaušība un likumsakarība, kuras saistītas kā dzīvība un sirdsapziņa, kuras, atrodot kopsoli, rezultējas laimē. Un neviens nav ne vainīgs, ne nevainīgs. Vnk veiksmīgs vai neveiksmīgs. Un arī tas viss ir relatīvs. Un vispār.