To vientulību, kas sava, kas nepārvarama, ko līdzdalīt nevar ar citu, tik citu, to sevis pamestību, no sirdsbalsīm izdzītos smilkstus nemainīs atrašana - tikai saprašana, savējā, mana, patiesā patiesība, kurai nav pamata, amata, sūtības, atskaišu sistēmas, kura ir visu lietu gars, visuresoši pieejams, audzējams, visuresamības telpu paplašinot, iegaismos acis un atlaidīs rokas - satikšanās ar acīmredzamo, sarokošanās, apskaušanās, saraušanās, bet ne bailēs - kādā citā, vēl nepazīstamā veidā, un tā nu ir pasaule, gars un satikšanās, kur piepeši viņpus miruša tukšuma sienām iemirdzas miesa un sajušana - patība, kas pati par sevi ir cita, sveša bet sava, gaidīta, aicināta ar bezskaņas vakuuma smilkstiem, un tā vairs nav vientulība, ko dala neviens ar nevienu, bet vienība, vienotība, patiesība, pabeigtība mūžīgas satikšanās nerimtīgajā apskāvienā.