Kaut ko sarkanu, kaut ko zaļu,
kaut ko mirdzošu, kaut ko skaļu,
kaut ko no citas, neesošas vietas,
aiziet no saites nepiesietas,
doties atdaloties,
piedalot, nepiedaloties,
toties neatskatoties doties vietās, kur neatrodies,
tu sodies, rodoties nepārdodies,
bet kam?
Tas viss...
Ja katru reizi, atrodot sevi,
esi atradis to,
ko esi tur atstājis?

Kaut ko dzeltenu, kaut ko zilu,
kaut ko svilstošu, kaut ko mīļu,
kaut ko asu un kaut ko karstu,
kaut ko, kur siltu, bet neizkalstu,
stingrs, ne ciets -
veidots un liets,
brīvi ieplakās saplūdis, stabils, bet nepiesiets.
Melns ūdens un baltas liesmas,
dziļš miers un vēl dziļākas briesmas,
vienmēr klusi silstošā līdzsvarā,
līdz savā atvarā patveras atvērtā, pasauli ņemošā virsma.
Vizoša, virmojoša.
Gaiša un tumša un droša.
Ņemoši blāva un koša.
Dodoša - piedodoša.
Pietiekoša.

Kaut ko baltu un kaut ko melnu,
kaut ko ar pašam sev līdzīgu ēnu,
kaut ko strauju, mūžīgu, lēnu,
trakojošu un mierīgu, rēnu,
kaut ko tik citu,
tik tādu, kā viss,
to, kas jau sen tevi atradis.