nav strupceļa uz laimi
Padsmit un tml. gados šķiet, ka ir vērts domāt ideālajos scenārijos. Bet tad noskaidrojas, ka dzīve nepiedāvā tik plašas iespējas. Tur tie cilvēki lūst. Iedomājies - kas par slodzi tam līdzsvara punktam starp pilnīgi naivu ticību un neatdarāmi skaidru reālismu!
Visi ir lohi. Vieni savas dumjās iedomības dēļ, citi - savas kūtrās nopietnības dēļ. Un kur tad likties? A nekur - kā ir, tā jādzīvo. Pat bez jābūtībām - kā ir, tā ir. Vnk ir. Vnk tā.