noxious solution
Vismaz man veidojas pārliecība, ka mēs, vairums cilvēku, nemaz nesaprotam to, kā darbojas "galva" un cik dikti mūs kontrolē lietas un sakarības, kas atrodas stipri ārpus "izvēles", "gribas", "sakarīguma" un citām tikpat šaurām kategorijām.
Katra sāpināšana, katrs kaitējums sev vai citiem ir labākais, uz ko tā sapistā sistēma ir spējīga. Izvēle vienmēr ir viena: labākā. Dažreiz vienīgā izvēle ir kādu brīdi pačekot, kas ir šī labākā izvēle, un tad to izdarīt - vienīgo.
Tikai paretam kādā kaktiņā atspīd gaisma un izrādās, ka jau kopš aizseniem laikiem tu dzīvo ar tik greiziem spēles noteikumiem, ka haosam, kuru ap sevi tik rūpīgi veido, izrādās, ir saknes tavos centienos visu sakārtot. Un tad tu vairs zini tikai to, ka viss vienmēr būs nepareizi - cenšoties tu bojā tikai ātrāk, necenšoties - grimsti aizvien dziļākā vainas apziņā par to, ka neko neesi izdarījis. Sapisis. Atkal.
Teorijas un prakses šķelšanās. Un mūsu supervienkāršajā teorijā ir izveidota telpa visām tām kļūdām, kas ir 98% mūsu rīcības un kuras to sarežģītības dēļ mēs nespējam saprast un pārvaldīt, nosaucot visus labākos centienus par vainu, par ļaunumu, par nekrietnību utt., pat nenojaušot, cik daudz godīgu pūliņu katrā katastrofā ieguldīts.
Bļe, ja zinātne kādreiz īstenos savu daudz apdziedāto uzvaras gājienu, tad galvenais pretinieks, kuram jāierāda vieta, ir moralitāte, jo pirms šī provinciālā intelektuālā vakuuma likvidēšanas nav iespējams runāt par veselību, saskaņu, potenciālu un citām individuāli svarīgām lietām. Psiholoģija, socioloģija, politoloģija, tad vēl neiroloģija un cilvēka bioloģija vispār - tas viss būtu tikai sākums tam, lai saprastu, ka visi cilvēces varoņi ir bijuši nelieši, bet katrs ļaundaris ir labas sirds lojalitāte pašai pret sevi.
Nekas nav tik vienkārši, cik stulbi mēs esam. Un tajā pašā laikā ir pāragri cerēt šo konfliktu atrisināt. Domājams, ka tie, kuri šobrīd stāv šajās krustcelēs, tajās arī mirs tieši tik šausmīgā frustrācijā, vientulībā, bezcerībā un neatpiņķerējamā pārpratumā. Kaut gan - vienmēr var meklēt personiskas atbildes, kuras bail dzirdēt, jo katra labā patiesība par sevi nes līdzi veselu noziedzības vēsturi: loģiski, ka visi tevi ienīst, jo tu visu mūžu esi dzīvojis ar pilnībā sagrozītu priekšstatu par visām tām lietām, kas starp jums notiek. Beigās paliek tas, ka tevi vai nu nesaprot vai arī izvaro. Sazāļo ar patiesību un izdrāž tajos caurumos, kuriem pat pats kārtīgi netiec klāt. Līdz ar to katra taisnība ir noziegums. Katra uzspiesta palīdzība ir pāridarījums. Bet meklēt palīdzību - kā džungļos veikalu meklēt. Izvaros, nositīs, apēdīs. Vai tad nevar vēl to atlikušo brīdi nodzīvot ar ilūziju, ka viss ir kārtībā, ka tu vienkārši esi lohs un visi pārējie - hiēnas, cūkas un čūskas? Nav vienkāršu atbilžu, līdz ar ko katrs labs jautājums noved pie tikai vēl lielākiem sarežģījumiem. Unless...


P. S.
Vispār, bļe, jānovērtē mans optimisms - vienīgā izvēle esot "labākā".