viskosība
Neviens neko nav "pelnījis", neviens nav "vainīgs" - viss ir neizbēgams un vienaldzīgs. Teorētiski jeb īstenībā.
A praktiski - tur jau vienmēr kāds vainīgs, bet pelnījuši tikai tie, kas dabūjuši (kamēr tas neesi tu pats), un vispār nevienu šādi spriedumi neinteresē (vismaz, kamēr cilvēkam izdevīgi kaifot par sevi un vainot pārējos).
Praktiski mēs primārāk esam emocionālas, iracionālas būtnes. Apzināti var veidot tikai to, kas iedrošināts neapzināti, bet neapzināto vienmēr iedrošina apstākļi - nekad ne tas pucētais, saģērbtais pases un spoguļa "es".
Īsāk sakot, morāls nosodījums un lepošanās manī izraisa dusmas un nelabumu. T.i., vairs neatgūstami skauž (vai tādas patiesības var aizmirst? vai var no jauna noticēt absurdam?), bet teorētiski - esmu tik spīdīgs un tīrs (lasi - godīgs un labāko gribošs), cik uz attiecīgā iracionālā pamata iespējams. Kā visi. Līdz ar ko, tam nav nozīmes.