22:41 - Denial
Noliegums kā laimes atslēga.
Bet arī to var atļauties tikai tie, kam palaimējies ietrāpīt nedabiski auglīgā augsnē.
Katra meta struktūra ir ciešanu auglis. Izdzīvošanas mehānisms, apstākļu mentālā transcendēšana. Iespējams, ka šis punkts var nest piedošanu par to, ka neesi palicis tik augstprātīgs, tik visvarens, tik dziļā noliegumā: tu citādi būtu nomiris.
Savādi, kā mēs izvēlamies ciešanas pār nāvi. Neko tur nevar darīt. Dzīvība ir daudz fundamentālāka par cilvēku. Protams, līdz brīdim, kad par dzīvību daudz fundamentālākā nāve pieliek neko nenojaušošam un ne pie kādas varas neesošajam cilvēkam savu pirkstu un saka: man vienalga, ko tu gribi, es tevi mīlēšu tā. Paņem, noskūpsta, izmet. Bet - vai gan tas daudz vieglāk nenotiek ar cilvēkiem noliegumā, kuri, ticot savas gribas visvarenībai (t.i., savai gribai), vispār neredz nāves tuvošanos?
Un atkal - ciešanas (dzīvošana) gūst uzvaru pār nāvi. Vēl viens veids, kā apskaust melus. Tiesa - ne vienmēr tas ir tik skaisti, kā, skatoties uz zaļāko kaimiņa zāli, gribētos domāt.
Galu galā - tāpat jau tu beigās būsi izdarījis labāko (vienīgo, t.i., sliktāko), ko varēji. Un jau atkal - viss tikai emocionālas ilūzijas rokās: vai tu tici, ka esi "labs" un "varošs", vai arī pieņem visu lietu spiedīgo neizbēgamību un savas būtnes mirstību un nenozīmību un līdz ar to esi "slikts", "pakļauts", "nolemts".
Jā, nu... ne velti ir tā, ka pirms apziņu mainošu substanču lietošanas šķiet: "Nu i nafig? Slinkums, nav spēka un nevajag.", bet beigās tāpat visi dzer atkal un atkal (par heroīnu, kreku un krokodilu nerunājot). Kāpēc - jo vismaz uz brīdi tu vari kļūt mazliet nemirstīgs, mazliet brīvs no pašrefleksijas, mazliet pasakains savā jutekliskumā, mazliet labs savā tieši izmainītajā neiroķīmijā.
Un - cilvēki atšķiras. Ir tādi, kas piedzimuši High. Ir tādi, kas piedzimuši Low. Ir tādi, kas gandrīz, gandrīz nogalināti un atstāti kā neglīts un noguris koks augt horizontāli pāri pār purvu, bez zariem, bez lapām, bez augļiem - knapi velkot dzīvību. Bet vienīgā alternatīva ir bijusi nāve. Un vēlreiz, un vēlreiz šī dzīvības pretīgā traģēdija - dzīvība pret nāvi; kā grēks pret dievu, kā svece pret okeānu, kā cerība pret neizbēgamību - aprij, saplosa, nospiež, spīdzina, pazemo, aplaupa, atņem un smejas - smejas - tas ir pats ļaunākais. Cik skaļi dzīvība savā nāves noliegumā var smieties - pati nāve ir vēl daudz nežēlīgāka. Un pa vidu, kur abām esi kļuvis garlaicīgs, ar muti tepat virs melna, pūstoša ūdens, vairs neskan pat smiekli. Tevi atstāj - vērot un sāpēt tai vietā, no kuras vislabāk redzams, cik nepanesama ir šī spriedze starp noliegumu un patiesību, starp dzīvību un nāvi, starp cerību un nolemtību. Bet reizē tu apskaud abus - kas guvuši glāstus no abām vai kaut no vienas: no dzīvības manipulatīvās un glaimojošās rokas vai nāves pieņemošā un neapstrīdamā miera.
Vai tā nav sliktākā vieta kur būt? Pēc kā vērtē. Taču - ja reiz tas ir bijis vienīgais veids, kā izdzīvot, tad pagaidām esi uzveicis abus. Bet par kādu cenu? Par spēles cenu, par smieklu cenu, par ņirgāšanās un varasbaudas cenu - kā dzīvie par mirušiem smejas, jo "es esmu dzīvs un es esmu tagad - šī pasaule pieder man", un mirušie nāves mutēm dveš drēgnu patiesību par auksto un paņemošo vienaldzību, kas paņems pilnīgi visus - jo karstākus, jo dzīvākus, jo saldāk.
Izdzist, izplēnēt, izirt. Lūk, kas ir nedzīvot galējībās, lūk, kas ir nedomāt melnu un baltu! Patiesība, objektivitāte, sapratne - tās rok tavu kapu. Un visi, kas, pār sava kapa smiltīm sēkdami, skauda un pārliecināja, ka dzīvot nav vērts un jāmeklē vidusceļš - tiem pašiem skauda un smeldza. Un tu tikai nezināji - ka viss šajā pasaulē ir meli un krāpniecība, izņemot nāvi. Un meli un krāpniecība vairs var būt tikai apskaužami savā uzvaras gājienā pār dzīvi un taisni pretī nāvei - labākā sagadīšanās, labākais ceļš. Pilns, godīgi melīgs, krāšņi bezjēdzīgs. Un tad tu. Ar nespēju neredzēt, nespēju nezināt, nespēju aizmirst visu, kas dzīvajiem mazsvarīgs, bet mirstošiem - aizlūgšana.
Pieņemt savu likteni, tas arī viss. Bet dzīvība, cik nu tās atlicis, nevar.
P. S.
Izlieku publiski, jo tāpat gandrīz neviens nelasīs ^_^ - atlaide neslēpties.
P. P. S.
neviens negrib būt neviens
taču
un palikt viens
kas paliek, ja paliek viens?
neviens, tur paliek neviens.