sunshine and spices
Saule visu redzēja - es atceros! Kā pēc gaismas smaržoja gaiss. Kā vēl smalkākas plaukstiņas krūmu lapas sīkajos bērna pirkstos. Nu, un galvas sišana līdz asins garšai, degšana tumsā, apmaldīšanās dzelzceļu un biedru līnijās, iešana mājās - pa dubļiem, pa tumsu, pa aukstu nakts rasu, un visa vizošā radība čukstēja ar vēl kādu maņu aiz ožas, aiz dzirdes, aiz redzes; viss sērīgi dziedāja līdzi tam, cik nepanesami smagi, vai tam, kad vēl nenopīpētās plaušās pasaule ienāk brīvi un viegli, un acis, vēl nenobružātas, visam nāk pretī, un žilbst. Saule tur bija, viņa visu atceras, bet glabā to noslēpumā.
Gar dzelzceļu augošās, kokainās puķes.
Sarkani putekļainie akmeņi.
Saulē sakarsis piķis, mīksts.
Un pamales šilierējas no karstumā svīstošās zemes.
Sienāžu miljoni, putni, bērzi un alkšņi un vardes un autobusi - kādreiz pasaulē bija tik daudz tik vienkāršu, netīru, nogurdinošu - bet piepildošu - lietu. Kad pasaule bija tik daudz pāri divām vai trim dimensijām. Kad visas maņas sarakstījās smalkos pirmās pieredzes pinumos. Tas viss kaut kur ir: es paretam spēju atcerēties - kaut ko. Kad ielaiž sauli. Pa taisno sistēmā.