ledus garša
Ziemā, kad gaiss ir tik auksts, ka šķiet - tas kaut kā ir kristalizējies, un viss izskatās daudz asāks, un ir tumšs, un tu esi viens pats, viss klusē, tikai debesīs kā izgrebts - mēness. Auksts, vientuļš, dzidrs; tukšumā, aukstumā, tālumā. Skaidrs, vienkāršs, parasts, neaizsniedzams. Aukstais gaiss dedzina nāsis, smaržo pēc sniega, un nekas tavā dzīvē vairs nebūs tik skaidrs un mierīgs kā tāda klusa, sniega nomierināta nakts un tas nekrietnais, pelēkais mēness.

Sapinies ķēpīgos dzīvības krūmājos, dziļi odu apsēstā vasaras purvā, smirdīgā, elsojošā, svīstošā, ķerošā, skrāpējošā, mulsinoši viltīgā, ar visu savu slēpto cietsirdību un negaidītajām nodevībām.
Ziema - sals, aukstums un pamestais, tukšais gaiss, gaudojošs, kaucošs, saucošs, līdz izmisumam godīgs, ass, nežēlīgs, bet taisnīgs. Nekas vairs nebūs tik skaidrs.

Saburzīts, miskastē izmests papīrs, piesūcies pūstošiem šķidrumiem: tava baltā un kantainā dzīve. Tevi burzīja un burzīs, līdz vairs nebūs nekādas skaidrības, kas, kur un kāpēc tu esi. Un tad tu ņemsi jebko, kas tevi definētu, un kļūsi par jēlu, debilu tēvu vai skolotāju, vai vīru, vai dēlu, vai slimnīcas apkopēju - bez skaidrības, bez patības, bez noteiktības. Vienkārši tā, lai vairotu iespēju, ka tas, ko tu, pats nesaprazdams, dari, nebūtu kaut kas slikts.
Viss priekš kaut kā cita. Visa tava dzīve - kā neredzama verdzība neredzamai dzīvei. Bet tev paliek tikai nogurums un sāpes: tavs dāsnais altruisms pasaulē, kurai tu reiz biji pārāk konkrēts, pārāk ļauns.
Nepieļaujami, neiedomājami, neizbēgami. Nožēlojami, nožēlojami, visos veidos, laikos un vietās - nožēlojami.