| |
[Aug. 26th, 2013|11:42 am] |
Šorīt viens tēvs savu bērnu pirmsskolas izglītības iestādē ienesa gulošu.
Visi bija saprotoši. |
|
|
| |
[Aug. 25th, 2013|06:52 pm] |
Šīs garās, saulainās, jau mazliet vēsās pēcpusdienas sviež atpakaļ mani uz bērnības zemi.
Atgriezos tur, laužoties cauri knapi nojaušamiem meža ceļiem, kurus ar lielu kaifu izmanto bezceļa rallijos, gar laukiem, kas lika brīnīties, cik ātri mežs atgūst savu teritoriju, ja tam nepieskaras cilvēka roka.
Gāju ilgi, un lūdzos sevī, lai šis ceļš nebeidzas.
Un bieži šovasar esmu lūgusies. Par maz man ir meža taku uz nekurieni, skaudri par maz.
Iegāju pagalmā. Lielā, lielā bērnības pasaule šķita kā maza kabatiņa. skursteņi līda cauri krūmiem un izskatījās smieklīgi trausli. Kā aizstāvoties ar zīmuli pret asu zobenu. Uguns bija savu padarījusi, pārējo paveiks laiks.
Mājas vietā bija tikai akmeņi. Un maizes krāsns mute, kā līdz pleciem ierakts milzis, kurš prasa dzert
Pārdesmit soļi vienā virzienā, pārdesmit otrā. Kā tas ir iespējams? Šī taču bija liela ēka ar četrām istabām! Kā te varēja desmitiem cilvēku dzīrēs satilpināt ap apaļu galdu?
Tik maza no ārpuses, tik liela no iekšpuses. Pilna ar manām atmiņā par tveicīgiem vasaras vakariem, lietu, siseņiem, cikādēm, griezēm. Spokiem un noslēpumiem bēniņu stāvā. Vecām grāmatām, avīzēm - vienīgajiem laika ritējuma lieciniekiem.
Viss tagat satilpis mazā, gliemežvākiem aplipinātā kastītē.
Un cik dīvaini - vairāk man arī nevajag.
ne vecos dīvānus, pulksteņus, skapjus, ne grāmatas. Pat ne zemi un mājas.
Kur es visu to tagad liktu?
Bet tā gribās kādu vietu, kur mani bērni veidotu savu mītisko pasauli.
Vietu, uz kuru ilgi, ilgi iet, lai sakārtotu domas.
Un attiecības. Ar to pašu laiku... |
|
|
| |
[Aug. 25th, 2013|06:28 pm] |
šķīda glāzes, gāzās galdi, vīrieši un sievietes izmuka no mikrorajona kafejnīcas. Maza auguma bārmenis izmantoja svarīgo likumu pret iereibušu un trulu pārspēku - sita pirmais. atstrādātas kustības, kas liecina par senu, bet ilgstošu draudzību ar boksu.
Paliku stāvot ar ierakstītu, bet nenospiestu 112 mobilajā. Nezvanīju. Kaut kas tajā visā haosā tomēr bija paredzams un kontrolēts.
- jūs aizmirsāt cukuru atnest - teicu, kad beidzot iestājās klusums, un viņš vainīgi paskatījās uz atlikušajiem klientiem
- atvainojiet, tas mums nav bieži - viņš teica, pasniedzot rēķinu. uz labās rokas kauliņiem bija uzlīmēti plāksteri.
- cik bieži?
- reizi trijos mēnešos... - tāls smaids, kas raisa aizdomas, ka viņš dara šo darbu tieši šo mirkļu dēļ :) |
|
|
| |
[Aug. 23rd, 2013|09:26 pm] |
- Jūs esiet tik skaista sieviete! es noteikti atgriezīšos! ar sievu un bērniem...
P.S. to viesis promejot teica viesmīlei |
|
|
| |
[Aug. 22nd, 2013|11:27 pm] |
|
Mani tomēr mulsina tie mirkļi, kad uz pasākumu piesakās e-pasts zane25@hotmail.com, piemēram, bet atnāk kundze, kura izskatās krietni pēc 40 |
|
|
| |
[Aug. 22nd, 2013|09:55 pm] |
Viens no retajiem vakariem, kad dzīve šķiet pilnasinīga un pat laimīga.
Kad saprotot, ka nav vērts paļauties uz nejaušībām, esmu izvēlējusies pavisam pareizos cilvēkus savā tuvumā, lai būtu interesanti, aizraujoši un baudāmi. Apzinātās devās ilgāku laiku. Kā antibiotiku kursu - nepārdozējot un neizvairoties.
Tad pazūd sāpīgā pieskārienu sajūta, pasaule kļūst pavisam droša, skaidra un aptverama.
Tad šķiet, ka viss izdosies, pietiks spēka, smadzeņu un citu resursu ceļam tālāk.
Un uz mirkli ir aizvērtas visas durvis, skeleti un seklums nebirst no skapjiem.
Nekur nav būts par daudz, par ilgu. Ir dots un ir gūts.
Un iestājas mirklis, kur no manis neko nepieprasa un neko negaidu arī es.
Mirkļa ilūzija, kurā padzerties kā vēsa ūdens malku, ieelpot to.
Un pierakstīt, lai atcerētos, ka ir šādas dienas. |
|
|
| |
[Aug. 20th, 2013|07:43 pm] |
pēdējais buzinesa mītings ierakstīts šodien 23:20
ar bažām raugos uz septembri un oktobri |
|
|
| |
[Aug. 20th, 2013|06:40 pm] |
Iespējams, man šodien pārkairināta fantāzija, bet nevaru bez smaida izlasīt dalībnieku sarakstu:
Kas piedalīsies Uzņēmējdarbības forumā?
- Privātie investori
- Riska kapitāla investori
- Sēklas kapitāla investori
- Sviedru investori
- Biznesa eņģeļi
- Uzņēmēji |
|
|
| |
[Aug. 20th, 2013|12:49 pm] |
|
Mnja. Tas ir tas, ko var uzzināt ziņu portālā: Dziedniece: Katram no mums jau iepriekš nolemts bērniņu skaits Tas tāds varētu būt labs dabiskās kontracepcijas veids. Es aizietu pie viņas, viņa pateiktu: -Kundzīt, jūs savu limitu jau esiet izsmēlusi! Jūsu mākoņa maliņa tukša. Pienāciet nākamajā dzīvē. Un es varētu atslābināties... |
|
|
| |
[Aug. 19th, 2013|11:59 pm] |
- Labdien!
Tas bija pavisam lietišķs un vēss sveiciens. Tik distancēts, ka sarunas partneri atskatījās sveiciena virzienā.
Un šāds vēsums prasa lielu iekšējo spēku. Tāpat kā spēku reizēm prasa nepieprasīšana.
Klusējot pamāju, smaidot noliecu galvu un aizlīdēju sarunai garām.
Jo tā nebija mana spēle. |
|
|
| |
[Aug. 18th, 2013|01:35 am] |
Uz uzņēmuma info mailu atnaca vēstulīte ar subjektu
Состоятельные мужчины из Канады
У нас сайте доступна регистрация для реально состоятельных мужчин, которые готовы взять себе на содержание женщин.
Mani pārtrauca uzturēt vēl pirms pilngadības sasniegšanas. Varbūt šī vēstule ir Zīme?
Bet, iespējams, ar to uzturēšanu ir tāpat kā ar peldētmācēšanu - tā izdodas tikai pie noteiktas atslābināšanās pakāpes.
hmmm, un parasti, lai noturētos virs ūdens, ir nepieciešama konkrētu ķermeņa daļu atslābināšana... |
|
|
| |
[Aug. 16th, 2013|11:43 pm] |
Neskatoties uz to, ka šodien drusciņ mirstu nost, sagrupējos un aizvilku savu ķermeni uz darbu.
Tikai uz 3 stundiņām.
Pašlaik vēl mēģinu sev ieskaidrot, ka neadekvātā ķermeņa temperatūra ir tikai ilūzija.
jo tā nav vienkārši iespējams noplīst dažu minūšu laikā. |
|
|
| |
[Aug. 16th, 2013|09:24 pm] |
Starp citu, pagājušajā nedēļā bija burvīgas tropu naktis - siltas, bez vēja, bez odiem.
Un sēdēju jau krietnā saulrietā Lucavsalā, vērojot, kā manējie kuļas pa Likteņupi uz otro sēkli. It kā nav dziļš, it kā ir pūšļi uz rokām, bet tomēr sirsniņa trīcēja.
Tā sajūta, ka tiks viņi galā, tā vaļā jāpalaišanas sajūta, kad viņiem pašiem sev jāpierāda, ko var, cik var un kā.
Lai var izbaudīt gandarījumu.
Un vēl kļuvu es par krustmāti.
Par tādu īstu krustmāti, kura sajūt mazo bērnu jau no pirmajām dzimšanas stundām, kurai izdodas nomierinat ne tikai zīdaini, bet arī vecākus, kuri tikai sāk orientēties jaunajā pasaules kārtībā. Kurai izdodas palīdzēt izcīnīt piena un citu sāpju cīņas, kuras zināmas tikai sievietēm. Un ievadīt mazajos bērnkopības noslēpumos, kuri ļauj jaunajām mātēm kaut nedaudz izskatīties kā laimīgām Madonnām, ne nomocītām fūrijām.
Un atkal distances jautājums - cik būt tuvu, lai palīdzētu, cik tālu, lai netraucētu?
Būt blakus, bet ļaut augt.
Ne tikai mazajiem, bet arī ģimenei, kura piedzimst no jauna |
|
|
| |
[Aug. 16th, 2013|11:19 am] |
Dažreiz aizdomājos, ka mana dzīve ir kā vecs TV, kur ar kloķi pārgriež programmas. Tās nereti izskatās nesaistītas savā starpā. Pat man.
Lūk, kad vakar vakarā mēģināju pārgriezt programmu "Darbs" uz programmu "Atpūta", ieslēdzās programma "Veselības problēmas".
Guļu saaukstējusies, ar temperatūru.
Lai nodrošinātu manu neiziešanu no mājas, pat siltā ūdens nav. |
|
|
| |
[Aug. 14th, 2013|10:36 pm] |
Ir bērni, kuri apzināti izvēlas rotaļām cietus priekšmetus, jo mīkstām mantiņām viņi nejūt sākumu un beigas.
Tādiem bērniem ir bīstami dot glāstīt kaķus un citus dzīvnieciņus, jo viņi nejūt spalvu, nejūt ādu, viņi spiež tos cieši, cieši, pat līdz nožņaugšanai.
Šķiet, es kaut kā līdzīgi rīkojos tieši emocionālajā sfērā :> |
|
|
| |
[Aug. 14th, 2013|07:57 pm] |
Profesijas nosaukums vizītkartē:
*DZĪVES IZPRATNES KONSULTANTS* |
|
|
| |
[Aug. 13th, 2013|10:11 pm] |
Tiešām biju pārliecināta, ka esmu pavadījusi ļoti relaksētu vasaru.
Statistika liecina pavisam ko citu - jūlijā norunātas 1953 minūtes, saņemti un izsūtīti 195 SMS. Izsūtīti 483 epasti, saņemti 717 @. |
|
|
| |
[Aug. 13th, 2013|06:19 pm] |
|
Darba kalendārā vajadzētu ieviest pozīciju, kāda ir visiem ministriem "Darbs ar dokumentiem". |
|
|
| |
[Aug. 11th, 2013|11:44 pm] |
vakars, nakts. laiks - īsi pirms pusnakts. bērni jau kādu laiku atpakaļ nolikti gulēt.
dzirdu - klusi soļi aizjož uz vannas istabu. Tek ūdens.
Bērns atgriežas istabā. iestājas klusums
Atkal soļi, vannas istaba, atkal ūdens.
Pēc ceturtās reizes, identificējot nemiera cēlāju, prasu, kas noticis.
- es te klusiņām lodēju. Apdedzināju pirkstus... |
|
|
| |
[Aug. 11th, 2013|11:33 pm] |
|
Biju nolēmusi daudz izdarīt šovakar, bet, miesai saskaroties ar īstu spilvenu, īstiem palagiem, mugurkaulam ortopēdiski pareizi ievietojoties matracī, smadzenes atslēdzās, visas rūpju grumbas pārvēršot pusmuļķīgā svētlaimes smaidā |
|
|
| |
[Aug. 8th, 2013|11:12 pm] |
Diena, kad var atļauties saģērbties tā, ka ir viegli šķērsot Valdemāra ielu arī tad, kad kārtējo reizi izslēgušies visi luksofori
Diena, kad saldējuma kokteilis iedarbojas spēcīgāk kā balzama glāze
Diena, kad 10 minūšu ceļš uz biroju aizņem 3 stundas, jo ir iespējams satikt Visus, par ko ir domāts dienas garumā
Diena, kad ir iespēja ar klienti iegāzties vēsas kafejnīcas dīvānos un salikt Megaplānus rudenim
Diena, kad ir laiks vakarā gleznot kopā ar bērniem. Tur arī nekas nav mainījies - dominē mašīnas, papagaiļi un plazmas ekrāni.
vēl vēlos iebrist līdz potītēm āboliņa lapās, lai sajustu apsolījumu, ka rīt nebūs lietus (būs!), ieelpot saulrietu un augusta zvaigznes
Bet noticis ir tiešām daudz vienā pašā dienā! |
|
|
| |
[Aug. 8th, 2013|03:19 pm] |
Piebrauc tramvajs. Durvis atveras, cilvēki sakāpj iekšā.
Tramvajs stāv, jo gaida skrienošu tantuku.
Tantuks paskrien garām pirmajām durvīm, otrajām.
Tramvajs stāv.
Tantuks paskrien garām trešajām durvīm un skrien uz otro vagonu.
Durvis aizveras, tramvajs aizbrauc
Tantuks paliek ceļa vidū.
Lamājoties |
|
|
| |
[Aug. 7th, 2013|11:59 pm] |
Burvīgie, burvīgie vasaras vakari... :)
Piesātināti, īsti, iekļaujoši
tie vibrē, elpo, dzīvo savu dzīvi un aicina dzīvot tajos
tie paiet, vienā naktī iztriecot caur sevi vairāku mēnešu, gadu, dzīvju sajūtas
tie ir labākie sabiedrotie, jo aizslīd prom nemanot
un klusē nākamajā dienā
viņi klusē :) |
|
|
| |
[Aug. 6th, 2013|11:49 pm] |
|
- labi, saprotu, tu krāp sievu. bet krāpt mīļāko - tā jau ir izlaidība! - divu vīriešu saruna atbalsojās pa visām sienām kādā pavisam akustiskā Ģertrūdes ielas kafejnīcā, kur biju iegājusi pēc ogļhidrātiem saldējuma kokteiļa veidā |
|
|
| |
[Aug. 6th, 2013|12:15 pm] |
Iekāpju trojelbusā ar draudzeni. Skatos - divi e-taloni mētājas zem krēsla. Tieši virs tiem sēž kāda sieviete, viņai blakus meitenīte burvīgā kleitiņā un rozā cepurītē
- vai tie ir jūsējie? - paceļu dzeltenos gabaliņus
- nē - sieviete attrauc tādā balsī, kas ietver vēstījumu - vai ta mēs izskatāmies pēc tādām cūkām?
ieslēdzu mob un pielieku pie nfc lasītāja
- nulle un 24 braucieni
- ooo, mūsdienās telefoniem ir šādas iespējas? - draudzene pajautā
Kamēr apstāstu viņai revolucionāros tehnoloģiju sasniegumus, ar vienu ausi dzirdu, kā māte lamā mazo:
- vai tu izmeti mūsu talonus? tūlīt pat parādi, kur viņi ir!
Meitenei raustās lūpa, un var redzēt, ka viņa tiešām, tiešām par tiem nelaimīgajiem taloniem neko nezina
- atvainojos, tie tomēr ir mūsu, meitene atzinās, ka viņai izkrita. - sieviete pārtrauca mūsu sarunu
Atdevu tos nervozajai mātei. Un turklāt viegli - jo skaitlis "24" rādās e-taloniem, kuri derīgi vien diennakti...
Bet žēl bērna... |
|
|