|
Aug. 16th, 2013|09:24 pm |
Starp citu, pagājušajā nedēļā bija burvīgas tropu naktis - siltas, bez vēja, bez odiem.
Un sēdēju jau krietnā saulrietā Lucavsalā, vērojot, kā manējie kuļas pa Likteņupi uz otro sēkli. It kā nav dziļš, it kā ir pūšļi uz rokām, bet tomēr sirsniņa trīcēja.
Tā sajūta, ka tiks viņi galā, tā vaļā jāpalaišanas sajūta, kad viņiem pašiem sev jāpierāda, ko var, cik var un kā.
Lai var izbaudīt gandarījumu.
Un vēl kļuvu es par krustmāti.
Par tādu īstu krustmāti, kura sajūt mazo bērnu jau no pirmajām dzimšanas stundām, kurai izdodas nomierinat ne tikai zīdaini, bet arī vecākus, kuri tikai sāk orientēties jaunajā pasaules kārtībā. Kurai izdodas palīdzēt izcīnīt piena un citu sāpju cīņas, kuras zināmas tikai sievietēm. Un ievadīt mazajos bērnkopības noslēpumos, kuri ļauj jaunajām mātēm kaut nedaudz izskatīties kā laimīgām Madonnām, ne nomocītām fūrijām.
Un atkal distances jautājums - cik būt tuvu, lai palīdzētu, cik tālu, lai netraucētu?
Būt blakus, bet ļaut augt.
Ne tikai mazajiem, bet arī ģimenei, kura piedzimst no jauna |
|